Katru dienu tepat ap stūri kāds atver logu, vai durvis un spēlē elektrisko gitāru. Tikai dažas minūtes un tad atkal klusums. Ne vairāk par pāris reizēm dienā. Tas sākās pagājušā gada agrā rudenī. Tad tā ģitārspēle bija vairāk uz tādu trinkšķināšanas pusi, kā parasti dara tie, kuri neprot spēlēt, atsevišķi un neveikli akordi. Bet pēdējā laikā ģitārspēle ir ievērojami progresējusi, par ko man, protams, arī ir prieks. Akordi seko viens otram raitāk un ritmiskāk, kaut kas uz blūza pusi, un parādās pirmie mēģinājumi, ko var atpazīt kā ģitārsolo.