Kad lasīju pirmo reizi, tad spēcīgi identificējos ar protagonistu, ar viņa dīko attieksmi pret dzīvi, vēlmi norobežoties, tikt ar kaut ko skaidrībā utt. Tagad, t.i. nu jau kādu laiku vēlāk, kad pārdomāju šo Manna darbu, redzu kā caur romāna tēliem viņš ļauj runāt dažādiem diskursiem par dzīvību, veselību, jēgu, nāvi, politiku utml. Meistardarbs, manuprāt.