Ja kāds varētu pretendēt uz to, ka pazīst mani labi, tad pirmais, ko šim cilvēkam vajadzetu teikt ir: "Es tevi pazīstu pietiekoši labi, lai varētu teikt, ka tu izdari parāk maz secinājumus. Gluži kā nemācīšanās no kļūdam, tikai ne tik skarbi." Ir pagājusi šodiena, ko es esmu secinājis, ko es varu secināt? Pirmais vārds, kas man ienāk prātā ir - neko.
"Turpiniet lūdzu"- savā klusinātajā balsī saka mans iekšējais psihoanalītiķis. Viņš ir skarbs vecis. Bet tagad ne par to. Neparasti, ka šodien pamodos labā noskaņojumā un skaidri atceros, ka tas notika tāpēc, ka es sapņoju un sapnī kaut kas bārdains kaut ko pateica, bet es par to sāku smieties un tad pamodos. Tad priecīgs izvandījos no segapakšas un tā tālāk. Nepamatoti priecīgs.
Ilgstoša regulāra pamošānās ar nomāktu garastāvokli, bremzētām motorām funkcijām, emocionālu aizturi, nepatīkamām sajūtām krūšu apvidū un dziedzeru hipofunkciju, piemēram, samazinātu siekalu izdalīšanos, jeb sausumu mutē, liecina par endogēno depresiju. Par to jau esmu domājis, un par laimi man tās nav.
Bet zināmā mērā tas liecina par patoloģisku(?) pārliecību, ka priekam ir jābūt pamatotam. Tas izriet no tā, ka šīs dienas rīts ir ekskluzīvs(!) izņēmums, tātad tam ir kāds pamatojums. Lai kā, man tik tiešām ir apgrūtinoši būt priecīgam tāpat vien. ( moby apgrūtina rakstīšanu, ā underworld born slippy, jau labāk, big time boy, angel boy, dark boy, lipstick boy, come over, come over, she smile at you, boy utml. utt.) Tātad, lai saīsinātu šo bezjēdzību, sekojoši - šodien man ir viens secinājums - es varu pamosties pamatoti priecīgs, lai gan pats priecīgās pamošanās pamatojums man paliek nezināms.
"Mums atvēlētais laiks ir galā, tiksimies nākamreiz".