Ok, bet, ja ticīgam cilvēkam nāktos nešaubīgi atzīt, ka "reliģijā balstīti priekšstati var arī nebūt apriori autoritatīvi un patiesi" , tad par īsteni ticīgu cilvēku viņu nevarētu uzskatīt. Proti, šis izteikums un blakus nolikts izteikums "Dievs ir mīlestība/patiesība, utt" , īsti neiet kopā, ir pretrunīgi. Un ticīgā cilvēka dzīvē un viņa bērnu audzināšanā kā likumu un dogmu iekļaujot tādu kā bloksposteni, pieturas punktu, melno avi, izņēmumu kā "reliģijā balstīti priekšstati var arī nebūt apriori autoritatīvi un patiesi" - proti, šo spriedumu, iekļaujot pārējā ticības/ticējumu (beliefs) spriedumu sistēmā, mauprāt, notiek iejaukšanās personas tiesībās uz ticības (pārliecības) brīvību, jo ar šādu blakus spriedumu tiek mazināta, nedaudz apgriezta, reducēta un ierobežota indivīda reliģiskā pārliecība.
Izeju, iespējams, varētu meklēt tādā kā paradoksālā momentā, ka "reliģijā balstīti priekšstati var arī nebūt apriori autoritatīvi un patiesi" pastāvētu cilvēka/sabiedrības laicīgajā, sekulārajā telpā, bet "Dievs ir patiesība, utml" pastāvētu sakrālajā sfērā. Bet arī tas īsti nedarbojas, jo ticīgam cilvēkam sakrālais caurstrāvo profāno.