Nu, man tomēr šķiet, ka tādu ir mazākums. Lai gan, tiesa, ar atsevišķām izdarībām viņi pievērš sev pietiekami lielu uzmanību.

Mana ātrā hipotēze par šo t.s. hubris. Man šķiet, ka saknes vairāk vai mazāk ir meklējamas padomju pagātnē, kad intelektuāļi tomēr bija vairāk kā skolotāji, kurus jāuzklausa. Kā skolotāji viņi ir ārpus kritikas. Turklāt darbojas ar mūžīgām un nozīmīgām matērijām, kas ierindas pilsonim nav pieejamas. Man šķiet, ka šī tradīcija diemžēl vistiprāk (varbūt) ir saglabājusies dažu filozofu galvās. Man dažkārt rodas iespaids, ka atsevišķi šīs sfēras darboņi joprojām darbojas tā, it kā aiz loga joprojām būtu 80-tie.