vakar futbolā nodauzīju kājas, vienas pēdas augšdaļai ir norauts ādas gabaliņš. no rīta uzsmērēju zeļonku un uzlīmēju plāksteri. tā bija agresīva spēle, es jau beigās sāku sirsnīgi izmantot spēka paņēmienus pret pretiniekiem, īpaši vienu, jo viņš, pats neapjaušot, mani aizvainoja, tas viņu neatbrīvoja no manas atriebes kāres. kad es pirmo reizi viņu iedunkāju viņš (kā to parasti tirliņi dara): "nu labi, tūlīt mēs spēlēsim". pff. nu un, kas tad tur bija. čiks vien bija. un es jau vispār neesmu atriebīgs.