Karikatūra
Ivars Ījabs savā blogā Satori.lv raksta par Lielbritānijas politikas tradīciju, norādot uz salīdzinājumu ar spēli, kas, viņaprāt, tā nav Latvijā. Es visam varētu piekrist, izņemot tam, ka politika Latvijā nebūtu spēle. Ir, tikai cita veida spēle. Interesanti ir arī komentāri pie raksta, kur daži komentētāji iebilst Ījaba izteikumam: "Salīdzināt viņus [britu politiķus] ar latviešiem būtu apmēram tas pats, kas salīdzināt no lūžņiem darinātu velosipēdu ar Ferrari Gran Turismo". Ar retiem izņēmumiem - jā. Un šeit man prātā nāk LTV Panorāmas sižets ar uzņēmīgo pilsoni Gundaru Dubultu. Nebūšanas, kas piemeklējušas šo personu un tie notikumi, kas atspoguļoti sižetā, nav ne pārsteidzoši, ne īpaši, ņemot vērā situāciju valstī utt. Bet zīmīgi ir iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces komentāri un demonstrētā attieksme pret notikušo, ko koncentrēti var atspoguļot šajā citātā: "Ar mani grib satikties ļoti daudz cilvēki, tā kā par ko Jūs runājiet es tiešām nezinu". To pasakot ministre pievēršas mobilajam telefonam un aiziet. Lūk, šādu rīcību un attieksmi es nekādi nespēju iztēloties no britu politiķa, nemaz nerunājot par ministru, puses. Ja tomēr kas tāds gadītos, tā būtu politiska pašnāvība, karjeras beigas acumirklī. Lielbritānijā jebkurš politiķis būtu nosolījies personīgi šo lietu izskatīt, noskaidrot, kas noticis un parūpēties, lai pilsonis saņem visu nepieciešamo palīdzību. Latvijā, savukārt, šāda politiķu vīzdegunība ir norma, kas kopā ar faktu, ka šajā gadījumā iekšlietu ministre nonāk atklātā pretrunā ar ieņemamā amata uzlikto lomu un pienākumiem, lika man domāt par analoģiju ar smilšu kasti. Proti, Latvijā nav demokrātijas tradīcijas un vispār tāda izkopta politiskā kultūra kā vecajās Eiropas valstīs. Un Latvijas politiķu uzvedība, komunikācijas prasmes, attieksmes utt. ir kā zināmā attīstības stadijā esošiem bērniem. Tas ir smilšu kastes klimats, kur var apvainoties, iesist ar lāpstiņu, izspārdīt kūciņas, iemest smiltis acīs, sadraudzēties, tad atkal sanaidoties, iekšgrupas - ārgrupas. Respektīvi, ideja skaidra. Un vēlētāji varētu būt tie, kas stāv pie smilšu kastes, iekšā netiek laisti, vai nemaz nevēlas tur nokļūt, tikai skatās no ārpuses cerībā, ka kaut kad tajā kastē situācija varētu uzlaboties.