Antropoloģiska problēma
DeFacto ierosinātais tracis ap pētījumu "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" kā tāds jau ir viena antropoloģiska, vai psihosociāla pētījuma vērts.
Nosaukums, bez šaubām, ir poētisks, varbūt pat pārāk. Tomēr man šķita interesants konteksts, kādā tika izrādīts sižets par pētījumu. Ievadā diktors pastāsta, ka "budžeta īsināšanas drudzī" Latvija cenšas atlikt tautas skaitīšanu, kas jāveic nākamajā gadā vienoti visā EU, bet atlikt nav ļauts (tātad būs jāatrod tam nepieciešamie līdzekļi). Bet tikmēr! Seko informācija, ka atbalstu guvis miljonu eiro vērts pētījuma projekts par Latvijas lauku iedzīvotāju dzīvi. Šis informācijas salikums nostrādā gluži kā semantic priming mehānisms skatītāja sakairinātajā uztverē, liekot ievērot vārdu "miljons", ignorējot pārējo. Tas nav nekas neparasts, ņemot vērā sociālekonomisko situāciju un sabiedrības fokusu. Bet līdz ar to interesanta šķiet žurnālistu darbība, kurai vajadzētu būt profesionālai (ideālā variantā, protams), bet tā izrādās neapskaužami saagausi ar lauku, kurā tā darbojas, zaudējot jebkādu objektivitāti. Un runa ir par it kā vienu no vadošajiem analītiskās žurnālistikas raidījumiem Latvijā. Vai žurnālisti šajā gadījumā ir nolēmuši apvainoties kopā ar sabiedrību uz EU fondu, ka tiek piešķirta nauda pētījumiem, bet netiek piešķirta tautas skaitīšanai? Tā teikt, paskatīties zobos dāvinātam zirgam. Vai, iespējams, patiešām sociālo un humanitāro zinātņu pētījumu nepieciešamība žurnālistiem liekas apšaubāma, plus to nesaprot arī valsts prioritāšu lēmēji? Motivācija sižeta veidošanai nav skaidra, bet skaidra ir ziņa, ko tas cenšas nodot - miljonu vērts, kritērijiem atbilstošs (pagaidām nav iemeslu par to šaubīties, sekojot labticības principam) antropoloģisks pētījums Latvijā ir problēma.