domāju par filmām un secinu, ka analizēt un meklēt kaut kādas atsauces, kopsaucējus, "likt pa plauktiem" utml. neizjūtu vajadzību tieši pie labām filmām, respektīvi tām, kas uz mani atstāj iespaidu, labu iespaidu. bez šaubām, es par tām domāju, bet vairāk sajūtu līmenī, aizdomājos par parafrāzēm, netiešām atsaucēm, emociju plūsmu un asociācijām, bet pašu analīzi tomēr atstājot kinokritiķu pārziņā, tā vairs it kā nešķiet saistoša (ar to tiešām gribu teikt arī, ka kinokritiķu viedoklis man ir vienaldzīgs). un ir arī tādi monstrāli kinodarbi kā "irreversible", kas atstāj iespaidu, bet sliktu. nav laba sajūta. labs iespaids sākās, piemēram, ar skumjām. bet līdz skumjām ir riebums, vienaldzība, arī dusmas, un šīs emocijas galvenokārt netieši izraisa filmas sižeta notikumi, tā ir jau ārpus filmas esoša subjektīva neizpratne (nesaistīti ar sižeta narratīvu), kāpēc tāds sižets, kāpēc tas uzfilmēts, vai "kāpēc es ko tādu skatos". tās ir situācijas, kādās parasti skumjas nemāc par to, ka es skatos, piemēram, sūdīgu filmu, vai par to, ka tāda filma ir uzfilmēta vispār. skumjas var būt tikai labas filmas raksturojums. un tā ar visu pārējo, kas seko  - dusmām, prieku, apjukumu, bailēm utt.
bet tātad, analizēt parasti sanāk tieši sliktas filmas, jo interesanti šķiet, kas filmā ir tāds, kas izmet mani - skatītāju ārpus sižeta un liek domāt par uz ekrāna notiekošā bezjēdzību, un, kā izrādās, izjust pretīgumu, riebumu (vienaldzība tomēr ir retāk). labas filmas ir savā ziņā pabeigts vēstījums - tas atstāj pēcgaršu, pārdomas, vietu apcerei, bet vairāk vai mazāk - filmas veidotāju noteiktā teritorijā. kā laba maltīte uz šķīvja. slikta filma, ja ir vēlēšanās, paplašina refleksijas lauku, dodot iespēju uzdot daudz vairāk jautājumus, nekā tas sākumā varbūt ir šķitis.