man ir tādi kaimiņi, kuri ik pa laikam rīko pamatīgas scēnas, dauza durvis, ka notrīc stikli, vīrietis, ražens augumā, parasti nekliedz, tikai bubina basā, tā ļoti skaļi ar lūpām tūtiņā, sieviete, uz pusi mazāka, spiedz, bet sīkais, tā ap gadiem 11, pa vidu izbļauj apgūto arsenālu. kopā tas veido, "bļe, vācies stulbais, īīīī, nenāc man klāt, aizver muti, uuummm, ej dirst, ej pats". bet jau nākamajā dienā viņi visi trīs draudzīgi tipina, vīrietis, cieši apņēmis sievieti, un apkārt lēkājošs mazais, trijotne čalo un priecīgi smaida. tā ir tāda draudzīga plūkšanās, tāds risinājuma veids un metode.