par mazo lol
mazais lol auga klusā ciemā, netālu no upes, kur tā meta līkumu, vijoties starp divām stāvām klintīm, kas bija savienotas ar trošu tiltu. pie tā bērni bieži mēdza spēlēties, skraidīt pa to un šūpoties. taču tas bija arī ļoti nozīmīgs tilts visam ciemam, jo tikai tas savienoja ciemu un tā iemītniekus ar pārējo civilizēto pasauli. pa tiltu tika vesti vezumi ar dārzeņiem, bet pretējā virzienā derīgie akmeņi, ar ko cieminieki norēķinājās par dārzeņiem. lol bija sastopams uz tilta vai ik uz soļa, jo katru dienu tur skraidīja bērni un maisījās visiem pa kājām. kad tuvojās krēslas stunda, dzīvība uz tilta norima, bet līdz ar tumsu tilts palika pavisam kluss un vienīgie, kas to škērsoja, bija grauzēji un citi zvēri. tajā liktenīgajā vakarā, kad visi jau gulēja dziļā miegā, mazajam lol acis bija vaļā. šonakt, kad debesīs spoži spīd mēness aplis, bērni šūposies nakts šupājienā, tā lol to sauca. šupājiens izdevās lieliski, taču bērni kā jau bērni, iekarsa un nolēma pamēģināt izdarīt ko tādu, par ko viņi zināja, ka nedrīkst nekad, nekādā gadījumā. tas bija, palaist vaļīgāk tilta troses. aizmirsušies spēlē, tie aizgāja līdz nojumei un sastājās ap ierīci, kā lielu pulksteņa mehānismu ar kloķīšiem un bīdāmiem puļķīšiem. sākās sačukstēšanās, daži domāja, ka jārauj kloķīši, citi, ka jābīda puļķīši, bet vienoties viņi nespēja, jo tas bija ļoti svarīgi. bērni sāka bļaut un grūstīties, raut viens otram aiz jakas, līdz, un tas notika vienā mirklī, kāds spēcīgāks grūdiens uzgrūda mazo lol vadības panelim. zobrati sāka darboties, griezties, skaļi čīkstēt un čarkstēt. lol un visi bērni ļoti nobijās, pēc skaļa brakšķa tie izbiedēti pamuka nost no nojumes un stīvām kājām skatījās, kā pēkšņi pārplīst viena trose, bet tai seko vēl viena, tad vēl viena, līdz ar dārdošu troksni kraujā sagāzās viss trošu tilts. šī trakā jandāliņa laikā pie tilta ar lāpām bija saskrējuši cieminieki un notika vispārēja un paniska rosība, bet jau pēc mirkļa visu uzmanība bija pievērsta bērniem. tie stāvēja sarāvušies lāpu gaismā, dažs šņukstēja, bet vairākas dusmīgas balsis, kam fonā skanēja vaimanas, brīžiem pat kāds neartikulēts bļāviens, tiem atkārtoja, kā tas notika, kā tas varēja atgadīties? pie kraujas kaut kas skaļi nobrakšēja un atsitoties iekrita aizā. tad kāds no bērniem pateica, tas bija lol. citi bērni sarosījās nodūruši acis, saskatījās savā starpā un piekrītoši atkārtoja, jā, tas bija lol, jā, lol. es redzēju, es arī redzēju, tie korī teica, bija lol. iestājās smags klusums, norima bērnu koris. īss apjukuma un pārdomu brīdis, bet tad mazais lol pārbijies no visu skatieniem, kad tie pēkšņi, acīs uguni atspīdot, pievērsās viņam, sāka kāpties atpakaļ, zem mazajiem solīšiem skrapstēja šķembas. te, uzreiz, kāds negaidīti paspēra soli uz priekšu un neveiklais solis pārbiedēja mazo lol. viņam paslīdēja kāja, uzpūta stiprāka vēja pūsma un mazais lol nokrita no kraujas.