imbicilu kino, es atvainojos.
tik cinisku, trulu un vulgāru filmu, kā "wanted", sen nebiju skatījies. ir jau tā, ka mēdzu raukt degunu, papildinot šo žestu ar nazāli skanošu frāzi, ja: holivudas kino ir sūds. ne viss, protams, ļoti gaidu sikspārņcilvēka jaunāko daļu, tad vēl šis un tas ir ļoti ok. bet tas brīnums, ko vakar vēroju ekrānā, ir pēdējā laika vissliktākā kino pieredze.
kaut kāda brālība, kaut kāds palags, kurā sajukuši indivīdi lasa likteni mezglos. filmas varonim (ofisa nogurdinātam gļēvulim) nogalina tēvu, kuru viņš nav saticis ilgi, tad, protams, viņam ir jāatriebjās (tādējādi atrodot sevi), bet tad viņu apmāna un viņš īstenībā novāc savu īsto tēvu, kuru uzdeva par varoņa tēva slepkavu. bet īstais tēvs, dzenoties pakaļ pa dzīvo pilsētas satiksmi un tādējādi radot vairākas avārijas ar letāliem iznākumiem (nemaz nerunājot par vilciena katastrofu), ir tikai mēģinājis pasargāt savu pamesto (jau pieaugušo) dēlu no "tādas dzīves".
pēc noskatīšanās man bija slikta pašsajūta. tiešām nejauka sajūta, kāda parasti mēdz pārņemt pēc destruktīva strīda, kad pateikts ir daudz un viss pretīgi. tādas, lūk, emocijas, kamēr seksī Džolija smaida ekrānā un stāsta, ka viņa atbalsta pasaules tīrīšanu palaga vadībā. bet galvenais varonis filmas beigās paziņo, ka tikai tā viņš ir atradis ceļu pie sevis, un tagad viņam ir ieroči un viņš spridzinās visus, kas nav palīdzējuši viņam nekļūt par neirotiķi.
big mistāke. mammu, es tā vairs nedarīšu.