Vispār, man patīk ciemiņi. Bet..
Mazajai lēdijai šodien dzimšanasdiena. Svinēšanu nolēmām atlikt uz brīvdienām. Vakar speciāli apzvanījām radus, lai pārliecinātos, ka šodien nekā nebūs. Jā nebūs, jo viņi šodien nu-nekādi-nevar.
Plānojām ar mazajiem mierīgi parosītīes pa māju, ja būtu vēlēšanās - aiziet uz kafejnīcu (mazajai dāmai pēdējās dienās parādijusies visai skaidra nākotnes vīzija - "Kad es izaugšu ļoti, ļoti liela (tik liela kā TU), tad zini ko es darīšu? Es ar brāli iešu uz kafejnīcu un ēdīšu tur tos kartupelīšus un burgerus un.. un ..un visu ko mums gribēsies!"), bet nu - visu tā mierīgi.
Šodien zvana radiņi un paziņo, ka nolēmuši vakarā tomēr ierasties. Spiedzu, lēkāju un situ plaukstiņas no sajūsmas!!! KAD? Nu KAD lai pasēj galdu uzservēt un māju uzspodrināt? Nav jau gluži tā, ka mēs kādā cūku kūtī dzīvotu un ledusskapī pele zernekļu tīklos būtu pakārusies, bet ja reiz svinēt, tad tomēr gribas ar vismaz nelielu glanci.

Ja vēl vakar mēs nebūtu vienojušies, ka šodien nu-nekādā-gadījumā, tad es būtu kaut mazliet paredzējusi šādu iespēju, bet tagad.. ehh..