Gaismas uz laiku bija nodzisušas. Kaut kur korporatīvajā pasaulē. Bez atelpas brīža. Ar, neapturamu, skrējiena nepieciešamību. Gaismās sabeidzās kreisais celis un salabot- nu, nekādīgi nebija laika.


Kā mans Kristiānijas draugs- dziedinātājs teica- ceļi sāp, ja esam iestrēguši, kur nevajag.

Kad gaismām bija knap-divdesmit, gaismas skrūvēja riteņus un sapņoja par dzīvi kristiānijā. Nu, gaidmām ir 35 un gaismas skrūvē velosipēdus Kristiānijā. Gaismām ir bakalaurs psiholoģijā un divas publicētas grānatas un, nepabeigts maģistrs psiholoģijā.

Rīts sākas 5:30 izvedot pastaigā divus burvīgus labradorus pa Kristiānijas ielām un tuvējo mežu.


Vairs nav nepieciešamības hastlot, straglot, skriet.

Biju domājusi, ka tas būs kas cits.

Tomēr- beidot varu bez sirdsapziņas pārmetumiem, pēc darba, vienkārši, čillot ar kolēģiem.

Esmu tur, kur man ir jābūt.
Kā Epiktēts teica- ņeher lēkt pār savu galvu.
❤️