Kovidlaikā pamācījos.
Sastrādāju labākus darbus.
Pakāpos amatā.
Pastrādāju cienīgāku darbu.
Pārvācos uz citu valsti.
Vēl pamācījos.
Sakrāju nepieklājīgi daudz zināšanas un sertifikātus.
Atbraucu atpakaļ.
Izdegu.
Pamācījos vēl.
Aizbraucu uz citu kontinentu.
Sapratu, ka tur ar savām prasmēm varētu 10 gadus pastrādāt un doties atpūtā.
Sapīku par nepareizās vīzas esamību.
Atbraucu atpakaļ.
Gribēju nedēļu atpūsties.
Bankas konta izraksts atpūtai nepiekrita.
Strādāju un pamācos pa naktīm.
Gribas paceļot, pārvākties, vazāties. Nepatīk uz vietas, ja nekas netur.

“If you don’t want to work then that becomes your job, there’s lots of overtime, there’s not many days off.”
Nestrādājot noguru vairāk, jo bija jāhastlo.
Tagad ir jāstrādā lai atdotu to, tiem, kas palīdzēja, kad nesanāca hastlot, otrpus pasaulei.
Īdu par atvaļinājumu jau gadu.

Svētdienas esmu rezervējusi priekš gaušanās un piņņāšanas.
Šodienas tēma: man, iepriekšējā darbā bija ūber lieliska apdrošināšana, bet nebija laiks aiziet līdz zobārstam. Šobrīd man ir laiks, un tas pagājušogad noignorētais caurums, beidzot ir sācis spēlēt basus, kuri sāp, bet nu ir par vēlu un ****** vien zin, kad es varēšu šo salabot.
Par to es domāšu rītdien.

Laimīgās ziņas:
-pēc interneta kalkulatoru aplēsēm es nodzīvošu līdz 90 gadu vecumam. Vairāk par pusi dzīves ir atlicis.
-mājās ir silti, pat karsts, varētu teikt
-ir darbs, kurš nav, īpaši, glamūrīgs, bet man patīk
-ir laiks pagleznot
-esmu atsākusi gatavot
-cilvēce aizvien turpina mani pārsteigt un likt vilties viņā no jauna
- mīlu dzīvi