Jaunietis guļ gultā.

Es- sēžu virtuvē uz grīdas, atstiepusi naktslampiņu ar liegu, pieklusinātu gaismu, jo tā, debesspožā, virtuves spuldze manī iedzen kaut kādu slimnīcas sajūtu. Pusē virtuves ir izlīmētas baltas tapetes, jo neizturēju to vēmekļkrāsas paleti, kuru šī dzīvokļa vadošais "dizaineris" bija izstrādājis apvienojot vēmekļu un mazu bērnu caurejas populārākos toņus. Puse virtuves vēl sagatavošanas procesā. Ja man traucē- es izdaru. Jaunietim bija pohuj, tad lai arī ir pohuj. BEt, nē, mans neakurātais līmējums esot šausmīgs. Puis- kad nožūs, augšējās malas tiks pierieztas līdz ar griestiem. tu galīgs lohs ir vai?
Man nosprāga telefons, īstenībā- visi telefoni, tagad vieniigaa saziņa ir caur podziņtelefonu, no kura es netieku savā superadvancētajā internetbankā lai apstiprinātu jobanu telefonu uz nomaksu. Nu pimpis ar to. uztaisīju sev kafiju. Mazliet pabesījos- jo nu ir diezgan hujova- mani nomāca šejienes krāsu palete. Izcīnījusi mazliet gaišuma virtuvē- atstiepusi sev normālu rakstāmgaldu, izkarojusi vietu skapī mani vairāk tās lietas it nemaz nesatrauca. MAzliet škrobe par to ka atrodos tālu no centra un kaut cik jēdzīgām darba iespējām, un vēl bez auto. Taču man bija mans online sūds, kurā nopelnīju tikdaudz lai segtu ikdienas izdevumus. Un tagad- trīs dienas oflainā. Mana darba vieta ir zaudēta. Es mzliet pabesījos par to- jo saprotu, ka ar šībrīzā pasaules notikumiem, man jaunu online darbu dabūt ir neiespējami. Jāmeklē kas dzīvajā. Tikai šajā pilsētas nostūrī nekā nav. Man iestājas panika. Pilnīgākā. Man jātiek līdz mājām pēc tālruņa kurš, lai arī whatsappu jau sen neatbalsta, vismaz, internetu dos. Man ir jāmeklē draugi kas aizvedīs un jālūdzās lai aizved.
Jaunietis noklausoties manu besi pasaka, ka ja man tā šeit riebjas tad rītdien aizņemsies braucamo un mani ar manām mantām aizvedīs mājup. Nu. Malacis. A kad aizbraukt uz mežu pēc priedītes paņemt auto- ņijuja? Vai mani aizvest pēc jobana telefona? Ja viņam kur vajadzēja es bez problēmām viņu aizvedu. Mani nevar vienu reizi bļaģ līdz mājām aizvest. Točna vajadzēja šodienas rasolam piemest indi. Un vēl pajautāja vai tad pret mani slikti izturoties. Slikti nē- pilnīgi nekādi.

Padzeros kafiju- izmantoju iespēju, kamēr šamais mājās izsūtīt maksimāli daudz pieteikumus uz visiem iespējamajiem darbiem. Kā es vēlētos šobrīd gulēt.
Nu bļaģ, čali- es saklausījos tik daudz lamas no feisbuka tautas lai tu Ziemassvētkos varētu dzert tēju no savas neglītās krūzes, kuras līdzinieci sadauzīji. Tā vietā lai paņemtu sev normālu un kaut cik ejošu telefonu es tev uzdāvināju jobanu ziemas darba apģērba komplektu lai Tu nečīkstētu, ka salsti, kamēr būvē savu jobano kameru.

Es esmu kļuvusi laba. Un tik labai man bija jābūt pret citiem cilvēkiem. Nevis pret šo cilvēku. Karma, mazie! Mācos. Paldies dzīvei par šo mācību. Vismaz šajos Ziemassvētkos nebiju viena.

Aizsmēķēšu cigareti. Škrobe- nevarēšu pabeigt nokrāsot tās jobanās virtuves sienas. Viņš te- redz- pa vasaru vispār praktiski nebija un viņam pohuj kas šeit vispār ir. Man nav pohuj. Labāk tīras un gaišas sienas, pat ja slikti aplīmētas, nevis pretīgas tumšas notumsnējušas tapetes.

Pasaulē ir haoss- Es neesmu mājās, es sajaucu lietu būtību. Tagad jāmaksā par to visiem. Apprecējos- instant kovids. Izšķīros- LV kovida vairs nav. Aizdevos projām no mājām un sava cilvēka- atkal kovids sākās :D Vainojiet mani, nevis sikspārņēdājus, viņi ir tikai tauriņa pieskāriena ūdenim sekas.