Kad pazūd lietas un vietas.


Ja tirgus "Latgalīte" netiks nojaukts, tuvāko 10-20 gadu laikā, jebkurā gadījumā mainīsies tā īpašā "aura", kas tam piemīt.
Tie padomju cilvēki, kruķītāji-muķītāji. Tās PSRS ražotās un neiznīcināmas lietas, kuras tur tiek tirgotas un atpakaļuzpirktas, katru reizi noskrambātākas...

Darn...

Viens no iemesliem, kas man tur patīk- cilvēki ir paredzami. Tas pats iemesls, kāpēc es saredzu, savdabīgu, šarmu visvisādos gaģušņikos un citās draņķvietās. Tieši tik daudz lai ieietu, apskatītos, izdzertu kādu zināmāku dzērienu un dotos laukā pa durvīm, atpakaļ savā realitātē. Projām no muhļīšanās pustumsā un kautiņiem par aizskarto "ņeuvažaješ".


Citās ziņās- sens draugs, novērtējot manu emocionāli-morālo pieaugšanu pēdējo desmit gadu šķērgriezumā, teicās- kā piecu gadu laikā, viņaprāt, es uztaisīšu kaut ko sabiedrībai un pasaulei noderīgu.

Pasmējos.