te tas F. Bārdas dzejolis, ko vakar gribēju postēt, bet pārdomāju
Fr. Bārda
Sēru vītols
Uz mana kapa - uz mana kapa
Tik sēru vītols lai zeļ
Par mani raudās dzeltainie zari
Atnāks un aizies pavasari
Kad rudeni dzeltējošās lapas sāks sēt,
Nāks sapņi sendienās sapņotie
Zem sēru vītola pulcēsies tie,
Nāks vakara krēslā mani pieminēt.
Un sēru vītola asarās
Tie seno mirdzumu aizdedzinās
Uz mana kapa, uz mana kapa
tik sēru vītols lai zeļ!
Liepas sērās šalko klusi
Bērzi zaļās galvas liec.
Kādēļ, sirds, tu aprimusi,
Vēl par maz zem saules iets.
Prom aizgāja vasara mana
Kā sapnis, kam nomoda bail.
Ne dzeguze līčos vairs zvana,
Ne priecīgas purenes gail.
Apklusušu mūžu dārzā
Klusi mūsu soļi stājas.
Un ar tiem, ko mīlējusi
Sirds kā senāk sarunājas.
Zeme, zeme, gaidītāja,
Sāpju, smaidu glabātāja
Nu tu liki manu daļu
Guldīt vēsā smiltājā.