Atsaucoties uz kaktu_daktera postā publicēto, domāju, ka cilvēkiem vecie draugi un draudzenes mīļi ir tad, kad izšķīrušies kaut kādā karstā strīdā vai pārpratuma dēļ [tātad - patiesībā nemaz nav izšķīrušies], bet, ja izšķiras tādēļ, ka atklāj - vairs nav par ko sarunāties, ja izšķiras tā pelēcīgā apnikuma dēļ, tad ir atmiņas ar klusu smaidu par visu labo, kas bijis, un nav nekādas nožēlas. Jo stāstu, kam bija beigas, negribas atkal lasīt, bet stāstu, kura beigas tā arī nebija, gribas turpināt...
Tas ir par to, kāpēc man liekas, ka vieniem vajag, bet citiem nevajag iet uz pagātni nākotnē. Un tie, kam vajag iet uz pagātni, bet iet uz nākotni, jo mūk, tie sačakarē dzīvi atkal citiem.
Es piemēram būtu nelaimīgs, ja kādreiz satiktu kādu, kas nāk it kā pie manis, bet miegā piepeši mani nosauc citā vārdā. Ārprāts, kāds kauns būtu.
Varbūt tāpēc vairs nevienu negribu. Gribu būt 1, jo es nevienam nebūšu pirmais.

Citi nemāk dzīvot, es māku! (smejos)