gailis ([info]gailis) rakstīja,
@ 2010-04-13 00:07:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Manī trūkst mīlestības, tā nerodas no tā, vai esi mīlēts vai neesi, nedodas rokās kā klēpja sunītis, ja pats neiededz savā vannas istabā gaismu. Iededz gaismu, atver krānu, un aizskalo prom savas negācijas, mīļais. Paskaties, cik vanna balta. Tik kliedzoši balta, noteikti mīlestības pilna, nē, vien halogēnās spuldzes apmirdzēta. Iespraud sirdī svecīti, mīļais sala vecīti. Es baidos pats no sava sala, no savas saltās dvašas, savas marmora pieminekļa elpas. Taču es elpoju, ieelpoju gaisu un negaisu, bet tu labāk ieelpo pavasari. Es elpoju pavasari. Elpa sitas strauji, tik ātri kā aizskrien laiks es elpoju, kad mūku no sevis. Derētu satikt kādu mūku, lūgt palīdzīgu roku, lai ved tuvāk Dievam, jo viņš ir mīlestība.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Re: uzticīgs līdz nāvei
[info]gailis
2010-04-26 13:02 (saite)
manā cibā nevajag runāt rupji.
te ir baznīca.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?