kopumā jāatzīst, ka esmu stiprs, nevis lūstošs, lai gan galvā notiek nemitīgas sadursmes, bet brīdī, kad manu iekšējo pretmetu robiņi ieguļas viens otrā, kļūstu stiprs, jo līdzsvarā, jā, aizkustinos tikpat viegli kā brīžos, kad esmu rudens lapa vējā, taču ir spēks, kaut kāds iekšējais laimdota, spīdola, lāčplēsis, un šā iemesla dēļ vēl nekad neesmu nogrimis sūdos, bet pat spēju citus izvilkt no sūdiem, žēl gan, ka vēl neprotu šim stāvoklim nodrošināt ilgu ilgtspēju, bet tas nekas