Labi. Mēģināšu pēc iespējas lakoniskāk.
Daļēji Tev jau ir skaidrība par patieso būtību. Bet nu principā ir vairāki iemesli mīlēt ienaidnieku tāpat kā sevi pašu un tāpat kā mīļos. Galvenā vadlīnija - dzīve ir mācības, katra indivīda PAŠA izvēlēts ceļš, kura galā ir iegūta zināma pieredze un zināšanas. Tā kā ikvienam būtu jāapzinās, ka viņš pats pie savas dzīves 100% vainīgs, tad nekādiem ienaidniekiem vispār nevajadzētu būt, t.i., to apzinājies cilvēks vispār neuzskata nevienu par savu ienaidnieku, jo viņš apzinās, ka ikviena dzīves situācija viņam dod TIKAI un vienīgi labumu, viņš spēj saskatīt pozitīvo nozīmi ikvienā situācijā un gūt no tās mācību.
Otrs, kas ir - naids ir vissliktākais, ko var sevī glabāt. Naids pat nav emocijas. Naids ir stāvoklis (pretējs tam ir Mīlestība. arī Mīlestība nav emocijas).Naids vispirms garīgi un pēc tam fiziski nogalina cilvēku caur dažādām slimībām (slimības atkarīgas no pārējām emocijām, kas pavada nīstošo personu). Tātad - vien katra paša labā ir piedot saviem "ienaidniekiem" (man labāk patīk kā lūgšanā - parādniekiem) un aizmirst nodarīto.
Trešais aspekts, kā jau minēji - absolūtā Mīlestība. Tas ir galējais stāvoklis, kurā jānonāk cilvēkam. Tas nāk līdz ar dziļu un pilnīgu šīs Pasaules, Dieva un sevis izpratni. Tad, kad tiek saprasti lietu un notikumu cēloņi un sekas, nekādas citas jūtas, kā vien Mīlestība un prieks par šo Pasauli, nepastāv. Tās pagaist kā nevajadzīgas, tās pat nerodas. Tas nav cēlums, tas vienkārši ir fantastisks lidojums laimībā.

Tāda, lūk, mana saprašana par to visu.