Sēdēju gultā un,atbalstījies pret spilvenu,lasīju. Piepeši mani sagrāba vatē ietīta roka, un es ierimu 10 min.ilgā snaudā. Ir sajūta, ka visa pasaule ap mani ir mīksta, bet es pats grimstu miklā pļavā. Izmērīju temperatūru, tā normāla, bet gluži vesels es neesmu. Man pat nav spēka ķiķināt. Esmu amorfa masa neredzamā rokā. Ja es būtu sniega pika, tad rokā izkustu,un roka tīra taptu. Tikko ieēdu C vitamīna trieciendevu. Stulbais rumpis. Nekad nevarētu noskriet maratona distanci, pat 4 daļu nē, bet par to nesaku "nekad". He, visu laiku runāju par to,ko nevaru, bet ko varu, to nestāstu. Spēlēt galda tenisu varu. Bērnībā patika viesībās sēdēt zem galda un skatīties viesu kājas. Aizrunājos. Teksts pašplūsmā. Es domāju, ka nesaslimšu, bet parunāt vajadzēja. Neesmu jau nabadziņš bārenītis un nekāds moceklis arī nē. Es gribētu pa mežu slēpot,liekas,uzreiz žirgts būtu, un vaigos ziedētu aukstas rozes. Labi. Nepārmetiet liekvārdību. Dusiet.