jo vecāks kļūstu, jo sentimentālāks, man ir apriebies, es raudu gandrīz par visu. vai arī neirotisks, nezinu. raudu visvairāk no aizkustinājuma, un ne jau tāpēc, ka es aizvien labsirdīgāks kļūstu. kožu sev mēlē, un murminu pie sevis: "noturies, noturies..", reizēm izdodas. tikko iemetu skatienu "vakara intervijā", kur bija kadrs no jaunās "karmenas", un atkal žņaugs ap rīkli, laikam jālieto kaut kādas nomierinošas zāles, bet negribu, nezinu, kā rūdījās tērauds, bet man kaut kā ir jārūdās, jo esmu noguris pats no sevis. gribu būt ieturēts. distancēts. auksts. man nav dēļ kā skumt, jo nekas jau nav noticis, varbūt tāpēc ir par ko skumt, ka nekas jau nav noticis.