Kaut kas traks,atkal nevaru aizmigt. Rotēju pa gultu kā vilciņš. Pieceļos. Paskatos pa logu. Apguļos un turpinu rotēt. Tagad gultā pasēdēšu. Žēl, ka neesmu smēķētājs,uzvilktu dūmu. Sēžu un nāk miegs. Jaušams nogurums un acis grib aizlipt miegā,bet kā apguļos,tā atkal sākas ķermeņa rotācija ap savu asi. Cik ilgi, lai sēžu? Klusumu caurauž sienāžu čīgāšana, klausos un nopriecājos,cik labi,ka ir vasara. Cenšos ļauties plūdumam, un tas nekas,ka nevaru aizmigt. Pasēdēšu gultā nakts klusumā dīkā bezdarbībā un bezdomīgumā. Šobrīd nav nekādu dvēseles vai emociju plaiksnījumu,mierīgs sēžu nakts tumsā,ko negribas dēvēt par tumsu,jo ir labi,ja vien varētu aizmigt,bet arī tas piederas dzīvei-neaizmigt...