· ***Akašas✽Ieraksti***

Man līdzīga situācija un līdzīgas pārdomas. Nesen secināju, ka jo vairāk gribēšu sevi uzlabot, jo nepilnīgāka un sev nepieņemamāka es iekšēji jutīšos. Sapratu, ka vajag sevi pieņemt tādu, kāda es esmu šeit un tagad. Bet..... Fuck, Fuck, Fuck. Ir tik grūti sevi pieņemt. Bieži vien pat šķiet, ka tas ir neiespējami.
Kā lai sevi pieņemu, tādu kāda esmu, ja es jūtu naidu pret sevi un savām nepilnībām, kuras manuprāt manī eksistē!?

Varbūt pie vainas ir maldinošā drošības sajūta, jo apņemšanās kļūt labākam ne tikai dod cerību, ka, esot labākam, problēmas atkritīs pašas no sevis (jo vismaz es pats savu nepilnību mēdzu uzskatīt kā vienu no galvenajiem problēmu cēloņiem - perspektīvas jautājums), bet papildus tam šāda apņemšanās un "noteikta virziena" sajūta kalpo kā atvieglojumu un ieganstu izvairīties no sava tagadnes stāvokļa novērtēšanas. Ka nav nepieciešamība kreņķēties par savām pašreizējām nepilnībām un no tām izrietošām potenciālajām sekām, ja nākotnē būsi citā - daudz labākā stāvoklī.
Vai tā nepieņemamība un tevis pieminētais naids pašai pret sevi ir pašas radīts (instrospekcija - ceru, ka terminu pielietoju pareizi), vai tas ir radies galvenokārt citu cilvēku reakcijas rezultātā. Jautāju tādēļ, ka man personīgi es pats esmu pieņemams un akceptējams, taču mani satrauc mana "nepieņemamība" citu acīs. Līdz pat pakāpei, ka mani varētu uzskatīt par nevēlamu un apkārtējos apdraudošu.
P.s. Kaut kā jancīgi sanāk, es nepārtraukti mēģinu kalkulēt citu cilvēku uzskatus un kreņķējos par manu potenciālo nepilnību, kaut realitātē man kontakts ar citiem cilvēkiem ir minimāls, 90% gadījumu mani pašu satraucojošiem aspektiem nemaz neparādoties.

Citu cilvēku reakcijas rezultātā. Būdamai bērnam, sākot ar vecāku, radinieku, pa vidam ar klasesbiedru (it īpaši sākumskolas un pamatskolas laikos) un būdamai pieaugušai ar it kā "draugu" (kurus tagad uzskatu vnk par paziņām) reakciju un komentāriem, kad es darīju ne to, vai izskatījos ne tā, kā viņiem bija pa prātam.
Vecāku un radinieku gadījumā šī reakcija bieži vien izpaudās kā draudēšana, sodīšana un nicināša. Savukārt sākumskolas un pamatskolas laikos klasesbiedru gadījumā kā ņirgāšanās, kas bija sava veida mentālā spīdzināšana. Nu un ja runā par paziņām, tad bija man viena draudzene, ar kuru kādus 3 gadus skaitījāmies it kā "labākās draudzenes" kurai bieži kaut kas manī nepatika. Pat tāda maznozīmīga lieta, kā matu gumijas nēsāšana uz rokas. Viņu tas kaitināja =D es vēl saprastu, ja tā būtu bijusi kaut kāda lielā, biezā crunchy style matu gumija, bet man viņas bija tādas parastas, ne pārāk uzkrītošas.
Ehh. Jāatzīst, ka pati neesmu bijusi nekāds eņģelītis. Bara instinkta iespaidā arī esmu aizvainojusi citus cilvēkus, it īpaši trakajā pusaudžu vecumā. Jo šķita, ka man ir tikai divas izvēles, vai nu būt tai kurai kāpj uz galvas, vai arī pašai kāpt citiem uz galvas.

Nevēlos būt pārāk uzbāzīgs un/vai celt augšā nepatīkamas atmiņas, bet vai bija konkrēti iemesli, kādēļ vecāki un radinieki klupa tev virsū? Jautāju tādēļ, ka man pašam problēmas radās manas "attieksmes" - nepakļaušanās un noteikumu neievērošanas dēļ. Līdz ar to man lielākā daļa draudu, pārmetumu, sodīšanas un kritikas bija konkrēti par manu attieksmi (vai vismaz es tā interpretēju pieaugušo reakciju pret mani). Sanāca ka man izvirza vienlaicīgi divas apsūdzības: pirmā par konkrēto epizodi/pārkāpumu, otrā par apstākli, ka es biju izvēlējies piekopt šo slikto un nepieņemamo attieksmi.
Man pašam skolas laikā un vienaudžu vidu bija bailes neapkaunot sevi un nepataisīt sevi par muļķi. Vai tas bija saistībā ar alkoholu, tusiņiem un "mīcīšanos" ar meitenēm (bailes, kauns un saistībā ar meitenēm - pat panika :D), vai situācijas, kurā mana nespēja vai nemākulība varētu tikt interpretēta kā nekompetence un/vai vājums. Lai arī es nevarētu teikt, ka es ikdienā ilglaicīgi ciestu mobinga un ņirgāšanās dēļ. Bija gan periods, kad negāja īsti labi, beigās pat nācās nomainīt skolu. Bet kopumā mana skolas dzīve bija "panesama". Bet vienlaicīgi ļoti nogurdinoša, jo nepārtraukti vajadzēja uzturēt savu tēlu un uztraukties par to. Ar draugiem bija tā "čābīgi". It kā vienmēr bija pāris viennaudži, ar kuriem bija biežāks kontakts. Bija arī viens otrs ārpus klases draugs. Bet par kaut kādu atklātību nevarēja būt ne runas. Vismaz ne no manis. Savas eksistenciālās domas - savu nenormālību - es centos noslēpt ar visiem spēkiem.

Nu bāc...Biju jau sarakstīju garu atbildi ar dažādiem iemesliem, bet kad biju jau praktiski beigusi rakstīt atbildi, tad pēkšņi lodziņš ar cibas linku pazuda kopā ar manu sarakstīto komentāru (pa retam tā notiek, ja rakstu no viedtālruņa)
=( Esmu pārāk dusmīga, lai rakstītu visu no jauna. Bet īsumā mana situācija bija līdzīga tavējai.

Heh, man dažreiz arī tā ir gadījies, kā rezultātā zaudēju rakstīto. Ir bijušas reizes, kad sākotnēji rakstu kā ierasts interneta browserī, bet sarakstu tik daudz, ka tekstu pārnesu uz text-edit programmu un turpinu rakstīt tur.

Vai tev ir bijusi doma uzrakstīt grāmatu? Šķiet, ka tev būtu daudz ko rakstīt! =)

Tāda apzināta doma rakstīt grāmatu man nav bijusi. Bet tajā pat laikā pēdējos trīs gadus, kopš es esmu paradis sev piefiksēt atziņas un savu kreņķu noformulējumus (ar domu tos izrunāt un izrisināt terapijā), kādu tūkstoti vai pat vairāk A4 lapu es varētu būt pierakstījis. Bet es nekad īpaši nepiedomāju pie formas. Viss pierakstītais ir impulsīvs, daudzas atziņas ir par vienu un to pašu problēmu, tikai citos vārdos. Bet kas zin, varbūt kādu dienu es izdomāšu savas savulaik pierakstītās atziņas izlasīt, un domāt par savas "Viena cilvēka individuālā dzīves pieredzes" izveidošanu. :)

Ja tu izlemsi uzrakstīt grāmatu, tad piesakos būt par pirmo, kas izlasa šo grāmatu. =)