· ***Akašas✽Ieraksti***

Nevēlos būt pārāk uzbāzīgs un/vai celt augšā nepatīkamas atmiņas, bet vai bija konkrēti iemesli, kādēļ vecāki un radinieki klupa tev virsū? Jautāju tādēļ, ka man pašam problēmas radās manas "attieksmes" - nepakļaušanās un noteikumu neievērošanas dēļ. Līdz ar to man lielākā daļa draudu, pārmetumu, sodīšanas un kritikas bija konkrēti par manu attieksmi (vai vismaz es tā interpretēju pieaugušo reakciju pret mani). Sanāca ka man izvirza vienlaicīgi divas apsūdzības: pirmā par konkrēto epizodi/pārkāpumu, otrā par apstākli, ka es biju izvēlējies piekopt šo slikto un nepieņemamo attieksmi.
Man pašam skolas laikā un vienaudžu vidu bija bailes neapkaunot sevi un nepataisīt sevi par muļķi. Vai tas bija saistībā ar alkoholu, tusiņiem un "mīcīšanos" ar meitenēm (bailes, kauns un saistībā ar meitenēm - pat panika :D), vai situācijas, kurā mana nespēja vai nemākulība varētu tikt interpretēta kā nekompetence un/vai vājums. Lai arī es nevarētu teikt, ka es ikdienā ilglaicīgi ciestu mobinga un ņirgāšanās dēļ. Bija gan periods, kad negāja īsti labi, beigās pat nācās nomainīt skolu. Bet kopumā mana skolas dzīve bija "panesama". Bet vienlaicīgi ļoti nogurdinoša, jo nepārtraukti vajadzēja uzturēt savu tēlu un uztraukties par to. Ar draugiem bija tā "čābīgi". It kā vienmēr bija pāris viennaudži, ar kuriem bija biežāks kontakts. Bija arī viens otrs ārpus klases draugs. Bet par kaut kādu atklātību nevarēja būt ne runas. Vismaz ne no manis. Savas eksistenciālās domas - savu nenormālību - es centos noslēpt ar visiem spēkiem.