Grāmata [entries|archive|friends|userinfo] fuckyuu [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

Jauns hobijs. [Aug. 16th, 2008|11:57 pm] Draugi, vai jūs bieži nodarbojieties ar kalnu slēpošanu? Dēlis, vienslēpe, ragaviņas, tās mazās, trakās slēpītes vai polietilēna maiss neskaitās, vajag tieši slēpes. Tiem, kuri nodarbojas, ieteiktu iedomāties kalnu, kurš ir tik stāvs, ka uz tāda veicot pagriezienu jūs bez problēmām ar iekšēju roku aizskartu kalna virsmu. [neesmu tāds dižeksperts citu valstu kalnos, Somijā tā noteikti būtu ūbermelna trase] Pēc tam no savas trakās fantāzijas par traki stāvu kalnu aizvāciet sniegu, atstājiet sauli ar dažiem retiem mākonīšiem zilajā debesu jumā un padariet kalnu par trakāko klinšu veidojumu, kādu vien jūsu samaitātā fantāzija var iedomāties. Un pēc tam mēģinat pajautāt sev, vai arī jūs, ko tādu ieraugot, mestos bēgt pa galvu/pa kaklu, ja kāds jums pateiktu, ka tādā nu tagad būs jāuzrāpjas. Ja vien būtu kur bēgt.. Visapkārt, cik vien tālu mans skats sniedzās, mani ieskāva tieši šādi klinšu veidojumi. Visupirms jau pati tikšana līdz viņiem ne mazākajā mērā nebija dēvējama par medusmaizi, tas drīzāk bija sūrs darbs. Es, cilvēks no zemajiem LV līdzenumiem, kur govs mēslu čupa jau ir ievērības cienīga reljefa izmaiņa un liek aizdomāties par kalnu slēpošanas trases izveidi, savu mūžu nebiju iedomājies, ka kalnā var kāpt gandrīz 3 stundas un vēl nebūt galā. Kalniem bija jābūt tādiem, lai 5ās minūtēs varētu žip-žip uzskriet!! VISIEM!! Taču šie, nezināmu iemeslu dēļ tādi nebija. Turklāt, tas, kas jau sākotnēji šķita grūti [kāpiens pa šauru meža taciņu vairāku kilometru garumā, kura nejēdzīgi stāvi vijās augšu], pēcāk kļuva sarežģīti [mežš beidzās, taču sākās zaļa alpu pļava, kurā taciņa, ja vien tas iespējams, kļuva vēl stāvāka, vietām pāraugot apmēram metru augstos, vertikālos kritumos[kāpumos] ] un beigu beigās - baisi [taciņa veda gar šķietami bezgalīgi dziļa bezdibeņa malu, otrā pusē atrodoties vien kalna sienai vai šķidriem, durstīgiem krūmiem. vispārēju sajūsmu viennozīmīgi pastiprināja piemiņas zīme bojā gājušam alpīnistam]. Visa lielā fiška šim piedzīvojumam patiesībā ir baiļu pārvarēšana. Tas nekas, ka es varu nosisties. Tas nekas, ka gadījumā, ja es nenosistos no kritiena, es visticamāk salauztu pietiekami daudz kaulu, mijiedarbībā ar klintsbluķiem, lai kļūtu par invalīdu uz visu mūžu. Un tas nekas, ka VISI, ko vien es šeit augšā esmu redzējis, valkā alpīnistu zābakus, nevis adidas kedas vai skeitšūzus, kā es un miice!!! Dažus desmitus minūšu vēlāk es daļēji laimīgs ēdu konservētu ananasu kalna galotnē. Netālu man bija uzsliets liels krusts [tiem, kas neuzkāpa??], kuram klāt bija piestiprināta pastkastīte [neapdzīvotā klints smailē ?!? [kā es pēcāk uzzināju, patiesībā tā ir viesu grāmatas glabātuve]]. Mielasts pats par sevi bija jokains, taču lieliski garšoja pēc saulē nošpagotām 3 stundām. Kalni man patika labāk nekā torņi. Tie vismaz nešūpojās. Un vispār es justos pavisam labi,ja trakā miice visu laiku nespriņģotu apkārt pa kalna virsotnes kori, meklēdama izdevīgāku veidu, kā mani iekadrēt. Ar kuru galu viņa domā?? Bottom line - kalnos kāpt ir kolosāli! Kad es būšu liels, es to vien tikai darīšu! link post comment

Žurkas [Jul. 28th, 2008|10:45 pm] Mana roka pirmo reizi sastapās ar miices roku, šķiet, labi sen. īstni neatceros, kad tieši tas notika, taču atmiņā esošie notikumu fragmenti liek domāt, ka tajā tālajā un saulainajā jūnija dienā, kad es miicei uzdāvināju pirmo piena paku [reizi pa reizei man sāk likties, ka piena pakas cilvēkiem vajag dāvināt biežāk, tam parasti ir labs efekts [gaidiet nu tagad visi pa pienam no manis]]. Kopš tās sensenās dienas, mūsu rokas ik pa brītiņam saskaras, saķeras, saglaužas, sakaujas, sastrīdas, nesarunājas un pēcāk atkal salabst. Visā visumā arī šī reize ne ar ko neatšķīrās, starp rociņām brieda strīds. Par strīda ābolu bija izvērtusies kausētā siera kastīte, kuru tās ražotāji, šķiet, uzņēmums "Gauja" [kurš var izdomāt ko vēl banālāku] pildīja nejēdzīgi mazās kastītēs. Līdz ar to, ikkatrs brīdis, kad es vēlējos mazliet pasmelt sieru ar savu maizes donas gabaliņu, mani nodomi izvērtās sīvā cīkstiņā ar miices daudz izveicīgāko roku, kura, šķiet, manu briestošo neapmierinātību nemaz nemanīja [vai vismaz izlikās nemanām]. "Viņi visi izskatās tik izsalkuši..", miice noteica ar zināmu devu nožēlas balsī. "Eee..", es paspēju izdvest, līdz pacēlu acis un no jauna ieraudzīju to putnu armiju, kas mūs bija apsēdusi. Putni man nepatīk kopš Hičkoka filmas ar tādu pašu nosaukumu, viņi manā apziņā aizpilda to tēlu, ko citiem cilvēkiem veido traks klauns ar motorzāģi [es ticu, ka katram no jums kādu apziņas daļu aizņem traki klauni [ar zāģiem]], aukstasinīgi, asinskāri slepkavas, kas nepazīst žēlestību, iecietību, vai saudzību. Mežoņi. [un tagad jums jāiedomājas mazs, pūkains cālītis] Lieki būtu piebilst, ka zināmu manas apziņas daļu sāka aizņemt neomulīgums. Aukstasinīgie nezvēri bija ielenkuši mūs ciešā puslokā, un, šķiet, mazākie viņu eksemplāri mēģināja nodibināt ciešu draudzību ar miici. Mani neizsakāmi skundināja fakts, ka viņu reakcija un kustības ātrums bija tik daudzkārt pārāks par manējo [lidojošas maizes drupatas putni noķēra vēl gaisā esošas] -> būs grūtāk atgaiņāties, kad viņi sadomās parādīt savu īsto dabu. Taču mani pie veselā saprāta un neskraidīšanas apkārt pa kanālmalu, vicinot rokas un kliedzot "viņi mūs visus apēdīs!", mani noturēja apziņa, ka neesmu savā dzīvē paspējis kaut ko TIK ĻOTI salaist dibenā, lai mirtu tik dumjā nāvē, un vēl aizvien turējos pie domas, ka mana aiziešana no šīs pasaules, kad nu tas beidzot notiks, būs vai nu dižens, vai kādā citā veidā patīkams pasākums. Tikt noknābtam līdz nāvei duļķaina ūdens piekrastē nebija nedz diženi nedz patīkami. Vai kāds kādreiz ir ievēmis sejā putnam? Nu, es nedomāju tikai no jums, lasītāji, bet vispār. Vai kādam pasaules vēsturē tas ir izdevies? Nojausma teic, ka šodien es varēju kļūt par pirmo, kurš to paveic. Pat divreiz. Abiem tiem baložiem, kuri izdomāja nolaisties uz manas kājas [tajā brīdī mans atlikušais dzīves ilgums samazinājās par pāris gadiem..] laikam viss nebija kārtībā ar galvu. Es taču varēju būt traks, izsalcis bomzis. Vai kaķis. Vai ornitalogs! Pasaule ir pilna briesmu arī priekš viņiem. "Pazūdi!", es norūcu un raidīju spēcīgu dusmu lādiņu baloža virzienā, kurš pacēlās spārnos pāris plaukstu augstumā un noplanēja man blakus, kaut arī uz šo manevru viņu varēja būt pamudinājusi mana kustīgā kāja. "Nevaru ciest tās lidojošās žurkas!", pie sevis klusām nodomāju, satverdams miices rociņu un iedams uz Harija solīto tērauda drošību.. link post comment

[May. 28th, 2008|11:31 pm] Zaļajā vestē tērptā tante ar lielu lapu grābekli rokās skatījās manā virzienā ar patiesi nosodošu skatienu, acīmredzami domādama par izlaisto un samaitāto, vispārējās sabiedrības normas nerespektējošo jaunatni. Ko lai saka, reizēm es šai drausmajai jaunatnei ar prieku piederu. Manu seju patīkami sildīja vēlā pavasara/agrās vasaras intensīvie saules stari, nenosakāma virziena vējš ik pa brīdim uz manas pieres uzpūta kādu matu šķipsnu, pēc mirkļa to pilnīgi pretējā veidā nopūšot nost, nāsīs patīkami tvēru tikko pļautā mauriņa smaržu un ausis priecēju ar skaņu kori, ko veidoja tuvu čiepstoši putni un patālāk dārdoši iekšdedzes dzinēji. Pavisam ainaviskai kopainai pietrūka periodisku viļņu šļakstu, taču to visai veiksmīgi aizstāja netāli skeitborda atsitieni pret zemi, smaržu buķete fragmentāri papildinajās ar pakusuša asfalta vai cigarešu dūmu aromu. Vispār jau man arī kā reiz gribējās uzsmēķēt. Un iedzert kādu malku viskija, Glen Elgin, piemēram, vēlams - ar ledu. Lielā problēma viskijam bija viņa stilistiska nepiemērotība cilvēkam, kurš guļ zemē vienā no pilsētas centra parkiem. Šādiem cilvēkiem piestāv alus. Alus man nebija. Taisnības labad gan jāatzīst, ka nebija arī viskija, taču, pat tad, ja viņš būtu bijis, nekas daudz no tā nemainītos. Varbūt vienīgi alus pietrūktu mazliet skaudrāk. Un rokmūzikas fonā. Bet kamēr nebija alkohola, varēja iztikt arī bez roka. Visas mūsu dzīves problēmas īstenībā rodas no tā, ka nekad nav gana - vienas vēlmes piepildījums ved pie nākamās vēlmes. Es īsti nekad neesmu jautājis cilvēkiem, ko tieši viņi jūt, guļot uz zemes, arī pats esmu stipri vien reti ķēries pie šīm pārdomām [galvenokārt jau tamdēļ, ka reti guļu uz zemes], taču sajūtas, īstenībā, ir krietni vien atšķirīgas no gulēšanas gultā. Kā? Fundamentāli! Neatminos, kad tieši es to pamanīju. Pasenā bērnībā, kad gulšņāju jūras malā, laiski uztverdams tobrīd vēl pašsaprotamās brīvības saules siltumu, vai varbūt vēlākos pusaudža gados, kad kādā no visai daudzajiem Šņimara ārpilsētas rezidences apciemojumiem mocījos ar grūtībām pieslieties kājās. Vai arī gluži vienkārši kādā no reizēm, kad sētnieku-cinču un ziemas-cinces untumu dēļ nolikos garšļaukus uz slidenā, apsnigušā/apledojušā asfalta. Vienvārsakot, precīzu sākuma datumu nezinu un iespējas, kad es to pirmo reizi varētu būt pamanījis, ir gaužām daudzas, kas gan nekādi nemaina mana atklājuma nozīmību. Bottom line - gultā guļot es jūtu sevi, uz zemes guļot es jūtu zemi. Un, nē, tas nav tamdēļ, ka gultā man parasti neduras mugurā pieci zari, nelīst virsū lietus un manu kāju neplosa traks bulterjers [tas cilvēkus parasti sagaida, apguļoties uz zemes]. Uz zemes vienkārši ir citādāk. Un "citādāk" rodas jau kaut vai no domas, ka tā lielā, lielā eee.. fīča, uz kuras es šobrīd guļu, ir tā pati, pa kuru miicīte šobrīd dodas mani satikt. Un tā pati, pa kuru es priecīgi lēkšoju vakar un, ja nebūšu atdevis galus, paralizēts vai nepienāks pasaules beigas, lēkšošu rīt. Ja es būtu traks vides aizstāvis, kurš vilktu no naftas magnātu ādām taisītas drēbes un sūtītu mūžīgus lāstus pār zālāju nomīdītājiem, es droši vien teiktu "esam daļiņa zemes un zeme ir daļa no mums". Protams, man pietiek saprāta neko tādu neteikt, bet kaut kāda fiška tur tomēr ir, ne? link post comment

Nesakarīgs [Apr. 16th, 2008|10:49 pm] Kā jau kārtējo reizi, kad klāt ir aprīļa saulainie un garie vakari, no koku un krūmu zariem sāk laukā spraukties mazi mazītiņi pumpuriņi, ielās parādās mulsi smaidoši, rociņās sadevušies pārīši un arīdzan mans prāts - nelietis aizvirzās galīgi ne tajā virzienā, kurā vajadzētu. Vakari ir kļuvuši jaukāki, tiesa, vēl aizvien visai dzestri, bet tik un tā jaukāki. Drīz būs atkal jāpārvācas uz telti, pieciešot nejauko komforta trūkumu, taču izbaudot saplūsmi ar dabu, svaigu gaisu, putnu dziesmas rīta agrumā un varžu kurkstus dīķī līdz vēlam vakaram. Vienvārdsakot - burvīgi! Pavasara sezonas sākums nozīmē ne tikai vasaras tiešu tuvumu, bet arī, gluži loģiski, ziemas sezonas beigas, kas ļāva man prātā pārcilāt to, ko tieši esmu šajā "istabā kvernēšanas" periodā sadarījis, gatavojoties "istabā nekvernēšanas" periodam. Vai kaut ko dižu esmu mainījis? N-eheh-eee... Paldies dievam ne, joprojām esmu tas pats vecais, labais, kašķīgais, piekasīgais, dirsīgais un vienmēr visu par visiem vislabāk zinošais Einārs. Ak, jā, tikai atkal aktīvs mūziķis. To es, šķiet, esmu mazuliet aizmirsis pieminēt. Pēc apmēram pusotru gadu ilgas dīkstāves, kura fragmentāri mijās ar mēģinājumiem apvienoties ar stulbiem pediņiem/nāvējošiem metālistiem/resniem tēvaiņiem ar alusvēderiem, kuri nesaprot, ko nozīmē burtu salikums "sol", esmu atradis muzicēt gribošus ļautiņus, kuriem, šķietami, nepiemīt neviens no iepriekšminētajiem trūkumiem. Iepriecinoša vēsts. "Zini, veci, man prieks par tevi.", kaut kur attāli ierunājās kāda sen nedzirdēta balss. Pazīstot Džima personības līkločus, mani allaž pārņēma lielas šaubas par emocijām, kuras viņš spēj izjust. Neesmu īsti drošs, vai viņā mēdz būt vēl kaut kas bez nejaukas tīksmināšanās par manām neveiksmēm un gaudulīgiem stāstiem par viņa grūto dzīvi. Taču Džims ir neparasti ciets riekstiņš.. - Mm.. Varum? - Jo tad, kad tu daudz spēlē giču, tu kļūsti sakarīgāks. - Un kāds tad es parasti esmu? - Nu kāds kāds... Nesakarīgs! link post comment

redīsiņš [Apr. 4th, 2008|01:34 am] "klausies, ienāc iekš draugiem.lv" mani čatā aicināja noslēpumainā viltniece miice. Es biju pietiekami ilgu laiku savā dzīvē pavadījis dažādās virtuālās sarunās ar miici, lai man būtu visai labs pamats uzskatīt, ka pret visām viņas viltībām un visiem viņas stiķiem man ir izstrādāta pietiekami laba aizsardzības sistēma. Tiesa, mans viedoklis par manu rīcību, lēmumiem vai prātaspējām regulāri atšķīrās no citu cilvēku viedokļa par to pašu. Respektīvi, es pats sevi uzskatīju [un vēl aizvien uzskatu] par visai gudru, apķērīgu, saprātīgu, loģiski domājošu čali ar ārkārtīgi augstu rīcībspēju un analītiskās domāšanas līmeni. Lielākā daļa mani pazīstošo cilvēku šim skaidrojumam pārlieku nepiekristu.. [reasons unknown!] Ar miici būtībā viss ir pavisam vienkārši. Tad, kad tuvojas manis "cauri iznešanas stiķis", vajag vienkārši samanīt to īpašo, viltīgo intonāciju viņas balsī. Vai viltīgo acu skatienu. Vai viltīgo deguntiņa pakasīšanu. Vai jebko citu, kas vien liecina par viltības tuvošanos [šajā brīdī gan loģikas deva pasaka, ka sarunā ar jebkuru cilvēku pietiek ar viltības tuvuma samanīšanu.. [ar pāris veikliem iedomu belzieniem loģika tiek apklusināta]], lai es spētu sevi tam sagatavot. Ja es viltību nesamanu - klājas krietni vien grūšāk. Vienkārši, vai ne? Nenoliegšu, ka nelielas raizes prāta attālakajā nostūrī [jo esmu pārliecināts, ka mans defense system ir nevainojams..] man sagādā ne vien miices viltību maskēšanās spēja kā melnajam lācim ogļu šahtā polārajā naktī ēdot melno šokolādi, bet arī viņu pastāvīgā izskata maiņa kā mmmm... izskata_mainīšanas_verķim gadskārtējā Izskata Mainīšanas festivālā [man parasti patīk izmantot salīdzinājumus, kas padara bildi skaidru ar savu plašo atpazīstamību]. Miicīte spēj mani piemuļķot izliekoties, ka dod buču, stāstot, ka ir nokrāsojusi blondus matus, prasot man visādas muļķības, kamēr es esmu samiegojies, vai jebkā citādi, IZŅEMOT, lūgumu man parādīties draugiem.lv. Esmu pēdējā laikā pasācis aizvien veiklāk un veiklāk rakstīt, neskatoties uz klaviatūru. Sākotnēji gāja grūti, pirksti ķerās un mūždien uzrakstījās visādi brīnumi, bet šķiet, ka ar šo visai grūto un pinķerīgo arodu nu jau arī es būšu kļuvis pazīstamāks, ja ne pavisam labos draugos. Mana 17 simbolu parole [drošība, drošība..] uzdrukājās ātri jo ātri un, sākumlapai atveroties, nekas vairāk par neizpratnes pilnu "huh?" no manām lūpām neizvēlās. Iepriekš tik ļoti pierastās lapas vietā, kur mani allaž aplūkoja manu draugu draugu smaidīgās fizionomijas, šobrīd uz mani skatījās [jā tā to var nosaukt] dārzeņu bariņš.. Turklāt katrs no tiem - citādāks. Pēc īsa neizpratnes mirkļa es atsaucu atmiņā mūžseno gudrību - "ko nesaproti - prasi miicei" un vērsos pie viņas ar jautājumu. Ak tad šitie ir tie dārzeņi, par kuriem es un jebkurš cits dr.lv ļautiņš var pārvērst savus draugus.. ak tad pirmais aprīlis.. nu skaisti! Galvā sāku lēnītēm veidot sarakstu ar cilvēkiem, ko pārdārzeņot [atzīšos, ka viņš bija stipri vien patapināts no "cilvēki, kurus nogalināt" sarakstiņa [ik pa brīdim nāk klāt jauni vārdi.. varbūt arī tu? [ļauni smiekli]]], dažam labam vārdam pat piemēroju jau konkrēta sakņauga apveidus, dažus pēc īsas vilcināšanās atmetu, kad manu ļauno domu gaitu pārtrauca miices teikums "ak, kā es gribētu, lai kāds mani pārvērš par redīsiņu..". Es neesmu neapķērīgs. Itin nemaz ne. Ne mazākajā mērā, tieši tamdēļ, es ātri vien sapratu, kas man ir jādara. Man tagad ir slepus slepus jāpaņem un jāpārvērš miices profils par redīsiņu... Cik gudrs plāns! Viņa nemūžam nenojautīs, ka es to taisos darīt, un pēc tam, kad es to būšu izdarījis, būs man ļoti pateicīga, ka esmu piepildījis šīs viņas kvēlās ilgas! [šajā brīdī mani pārņēma patiesa prieka sajūta] [izlaižu kādas 20h] Saruna ar Gunčāru stipri vien dārzeniskā izskatā: - Nu, kuru tad tu mēģināji pārdārzeņot? - Tevi! Un rezultātā kabacis vien no manis iznāca.. - Jā, es ar neesmu labāks.. [es noteicu klusā, maza redīsiņa balsī] link post comment

Vesels kā rutks. [Dec. 14th, 2007|12:02 am] - Klausies, veci, kopš kura laika tev patīk klasiskā mūzika? - Es nekad neesmu teicis, ka man viņa patīk, Džim, ne ar pušplēstu vārdiņu.. - Jā, un tagad tu viņu klausies, jo tev nepatīk, vai ne? Džima pārsteidzoši tiešie jautājumi par viņu būtībā radīja nelaipna cilvēka iespaidu. Kaut arī es ticu, ka ne tikai jautājumi ir pie vainas šādai šķietamībai, tā bija drīzāk kā summa no viņa jokainās balss, lecīguma, iedomības un, jā, jautājumu uzdošanas manieres. Lai arī es zināju, ka patiesībā viņš ir jauks kā cālītis, ko es viņam, protams, nekad neteiktu [kaut vai aiz tā iemesla, ka viņš man iesitīs ar kuvaldu [lielu, lielu iedomu kuvaldu]], mani tik un tā pārņēma ātri gaistoša nepatika katras sarunas iesākumā. Savādi, cik ļoti maz ir devuši ilgie kopdzīves gadi šāda paraduma iznīdēšanai. - Nu, īstenībā, es neesmu arī teicis, ka man nepatīk, vai ne? - Atradi gan, kur piesieties, es jau domāju, ka tu nepamanīsi.. - Atradu.. Es ļoti reti pats uzsāku sarunas ar Džimu, praktiski nekad neesmu mūsu sarunu laikā mainījis tēmu, lai sarunas skarto tematu spektru paplašinātu, sarunu padarītu garāku vai kaut kādā veidā saistošāku. Īstenībā, tas pat škita zināmā mērā jocīgi, pēc savas būtības esmu diezgan komunikabls, taču tas acīmredzami neattiecās uz sarunām ar Džimu. Šo apstākli vēl dīvaināku darīja fakts, ka Džims mita manās smadzenēs, kas viņu savā ziņā padarīja par man vistuvāk esošo sarunu biedru, kurš mani nepameta praktiski nekad, taču par savu pusmūža urlīgo kaimiņu es, šķiet, zināju vairāk kā par Džimu. Un šobrīd es, protams, nerunāju par to, ka 20 gadus ilgstošos strīdos es biju līdz filigrānas uztveres manierei atkodis itin visas Džima viltības [gluži tāpat, kā viņs to bija izdarījis ar manējām], intonācijas un noskaņojumu, bet gan par paradoksu, ka man nebja ne mazākās nojausmas par jebkuru citu Džima paradumu, interesēm, hobijiem, spējām un nākotnes plāniem [ja viņam tādi vispār bija], es nezināju to, vai Džims laiž no rītiem pastaigāties pļavā savu gigantisko suni un iet vakaros piedzerties uz vietējo armēņu šašļiku ēstuvi [analoģija ar veco urlkaimiņu Slaviku] vai arī apmeklē dzejas priekšlasījumus un glābj vaļus [nezinu kamdēļ, bet salīdzinājums ar vienu no "Glābējzvana" varonēm, to slaido, brūnmataino dūdu, kurai bija seja kā manam bijušajam karatē trenerim ar iesauku "radiators"] vai dara kaut ko pilnīgi citu. Ja viņš vispār to spēj darīt, kas arī bija kārtējais robs manās zināšanās par viņu. Biju nolēmis darīt galu galu neziņas miglai vismaz vienā no lielajiem caurumiem manā "Džima zinību" sierā. - Paklau, Džim, vai tu spēj dzirdēt manas domas? - Labrīt! Kā, tavuprāt, mēs esam sarunājušies pēdējos 20 gadus? Nekas neaust atmiņā? - Nē, nu es biju domājis tās domas, kuras nav domātas tev... - Aaaa, tās.. Nē, nespēju. Gribētu, bet nespēju. - Aha.. Tad jau tu nespēj arī viņās nekādi iejaukties, vai ne? Nu, nespēj man teiksim iedvest kādu ideju tā, lai es domātu, ka pats esmu to izfiškojis, nevis saprastu, ka tu to ieteici.. - Nope. [pauze. man liekas, ka mēs sākam sadraudzēties] Kas tevi uztrauc, veci? Nopūtos. Bija pagrūti izskaidrot, kas tieši mani satrauc. Laikam jau apstāklis, ka manā galvā mīt atsevišķa personībā, ar kuru es regulāri sarunājos, pats par sevi bija diezgan satraucošs, taču ar to nu es jau biju tā kā apradis pāris gadus iepriekš. Vismaz man tā likās. - Sīkumi, tīrie sīkumi. Viekārši es pirms pāris dienām tā kā laidos miegā, kamēr izdzirdēju, ka kāds manā galvā izrunā manu vārdu, un es gribēju zināt, vai tas biji tu vai nē. - Nosapņoji, džekiņ, tā bieži gadās.. - Nē, tu nesaprati, es nevis to iedomājos, bet patiesi dzirdēju. - Ou. Nu, es tas katrā ziņā nebiju. - Skaidriņš. Kā tev liekas, vai es jūku prātā? - Nē, Einār, nejūc viss. Ja neskaita mani, tad tu esi vesels kā rutks. link post comment

Kāposti. [Dec. 10th, 2007|11:14 pm] Vai kāds man nevarētu paskaidrot, kamdēļ tieši kāposti man liekas tāds eee.. nūģīgs ēdiens? Es gan piekrītu, ka "nūģīgs" ir stipri vien draņķīgs veids, kā aprakstīt ēdienu, tikpat labi es varēju teikt, ka kāposti man šķiet žirgti, rupji vai vientiesīgi, taču, no visa mana plašā vārdu krājuma, vārds "nūģīgs" bija vistuvākais tam, ko patiesībā es vēlējos pateikt. Protams, viņi ir garšīgi [it īpaši sautēti, kopā ar kādu jauku cepeša šķēli pie ziemassvētku dekoriem greznotas eglītes, kurus brūnā māla bļodā pasniedz miicīte [jā, iepakojumam ir nozīme!]], laikam arī veselīgi [dārzeņi, kā nekā], gan jau ka daudzus jo daudzus regulāri glābj no bada briesmām un kalpo par samērā stilīgu akcentu mazdārziņam. Taču tas viss nespēj mainīt un nekad nemainīs apstākli, ka kāposti ir un paliek nūģīgi. Cik nu esmu savas dzīves laikā smēlies viedās pasaules zinības, cilvēks, kurš lieto narkotikas ir narkomāns. Mazāk krāsainos, aktuālos un ar vizuālās iztēles radītajām ainām pušķotos salīdzinājumos teikšu, ka cilvēks, kurš rok kakas [gan jau kāds to dara [iemeslus īsti nepārzinu]] ir kaku racējs. Cilvēks, kurš dejo, iespējams, ir dejotājs [vai arī mārcis, kurš ir aizdevies uz kursiem pie tā jokainā paskata brillīša], cilvēks, kurš sprediķo, ir mācītājs un cilvēks, kurš ar ieslēgtu motorzāģi mēģina citiem apgriezt matus jau saknē, ir slepkava. Vai cilvēks, kurš ēd nūģīgu ēdienu, ir nūģis? "Cilvēks, kurš daudz sarunājas ar citiem neredzamām personībām, ir sajucis prātā. Vai arī Eižens Finks. Īstenībā, es ceru, ka tu neesi Finks, jo tad tu jau sen būtu miris, un es vienkārši apdirstos aiz šoka, ja es uzzinātu, ka es jau 20mit gadus tusējos ar džeku, kuru uzskatu par īstu, bet patiesībā, viņš mani ir reāli piečakarējis, jo ir miris.", savā kaitinošajā balsī ierunājās Džims. Ak, jēzuliņ, kamdēļ manas personības neredzamās šķautnes nevarēja būt apveltītas ar maigi dūdinošu tembru? - Ir ļoti grūti kādu piečakarēt, ja tu esi miris.. - Tur jau tā lieta! Tad, ja tu esi miris, tad tu nekādi citādi nevienu nevari piečakarēt, kā vien ar to, ka esi miris. Un ja tu to būtu paveicis, es būtu reāli dusmīgs. - Raižu nav, Džim, esmu dzīvs kā eee... dzīvīgā lillija. - Aaaa, tad jau raižu patiesi nav.. Klau, kā tad tev īsti mēģī izgāja, ko? Es skaidri zināju, ka Džims atkal velk uz kašķi. To es esmu iemācījies sajust nevainojami kā japāņu zivtiņas sajūt zemestrīci, ievēroju kašķa briešanu, kad epicentrs vēl ir simtiem kilometru tālu. Jāatzīst, ka nekad neesmu īsti izpratis, kamdēļ viņš ir tik kašķīgs. Džima dziļākā būtība ir labsirdīga un man pat reizēm liekas, ka viņš ir vareni sakarīgs džeks, taču kašķīgs gan kā mans trakais bijušais kaimiņš, kurš zaga degošus atkritumus, raizējās par zviedru invāziju un rīta agrumos mēdza izklaidēties, šaujot vārnas uz televīzijas antenām. Ir tik jauki, ka tik saprātīgiem cilvēkiem ir šaujamieroči! - Džim, tu labi zini, kā man tur izgāja. Vai ne? - Mhm. - Tad kamdēļ tu man vēl to prasi? - Jo es vēlos lai tu man to pats pasaki. Nu davai, veci, padalies visos sīkumos!! - Sūdīgi, Džim, galīgā un pilnīgā dirsā! - Un vai tu esi ar to mierā? - ... - Vai arī kaut ko darīsi, lai to mainītu..? - Džim, kamdēļ tu to dari? - Augstāku mērķu vārdā, Einār. Kādu dienu tu man par to pateiksies. Un, ak, jā, tu esi gan nūģis, bet tam nav nekāda sakara ar kāpostiem. - Pošol dirst... link post comment

Are you ready? [Aug. 23rd, 2007|12:28 am] Ar sīkām lietus lāsītēm rasojošais lietus veidoja monotonu fonu ik pa brīdim atskanošajiem pērkona dārdiem, kuri sekoja labu brīdi pēc spožajiem debesu uzplaiksnījumiem - negaiss vēl bija tālu, taču, šķita, ka tas tuvojas ar aizvien pieaugošu ātrumu. Mana bērnības lodveida zibeņu fobija, kuru biju ieguvis izlasot šausminošo rakstu avīzē "Diena" kādus 10 vai vairāk gadus atpakaļ, man allaž lika negaisa laikā aizvērt logu un nodrošināt istabu pret caurvēju, kaut arī istabā valdošā vasaras nakts svelme lika ilgi un dikti apdomāt šo lēmumu. Džims šovakar ierunājās pirmais. Vispār, tas nebija nekas negaidīts, es jau labi sen esmu pamanījis, ka viņš ir visai garlaikots un vientuļš, vismaz viņš pats tā apgalvo. Taisnību sakot, es neesmu īsti pārliecināts, vai viņa izjūtu gamma ir pielīdzināma manējai, kaut vai tādēļ, ka es eksistēju, bet viņš nē [kaut arī tas ir relatīvi], īsāk sakot, nezināju, vai viņš vispār spēj justies vientuļš. Lai arī viņš pats centīgi apgalvoja, ka spēj, un man nebija iemesla viņam neticēt, manu paranoisko zemapziņu negribēja atstāt doma par to, ka visas viņa gaudas un žēlabas ir nekas vairāk kā vien sastāvdaļa kādam lielākam, pagaidām - neizprotamam, viņa plānam. "Ko tu teici?", es pārvaicāju, jo nebiju ieklausījies viņa teiktajā. - Šiten derētu AC/DC roķis fonā.. - Njā, derētu gan.. Vismaz mūsu muzikālās gaumes sakrita un tas nāca tikai labumā vienā galvā dzīvojošām divām tik ļoti atškirīgām personībām. - Un zini, Einār, vispār teu derētu šo to pamācīties no rokmūzikas. - Debešķīgus ģitāras solo? - Arī, protams. Bet vispār viņā ir iekļautas dažas labas tīri sakarīgas domas.. Protams, lielākā daļa no tā visa ir pilnīga diršana un sakot "sakarīga doma" es nedomāju pokebērniem tīkamos gabalus, kuros katra otrā frāze ir "man ir auksti" vai "es krītu", bet runa iet par to mūzikas daļu, kura ir jēdzieniska, ar savu nozīmi, tu pats kādreiz tādā dikti ieklausījies un ņēmi vērā, tiesa, ne vienmēr ar dikti lieliem panākumiem.. Mani regulāri tracināja Džima spēja izteikties mīklās, šādos brīžos likās, ka viss, ko viņš saka, ir jāpārtulko kādā pavisam citā valodā, lai saprastu, ko viņš īsti ir vēlējies ar savu sakāmo darīt man zināmu. "Un tomēr", viņš turpināja, "šis un tas no dziesmās sludināmā ir tīri aiz auss liekams, un, es pat teiktu, noderīgs." Ar griezīgu čīkstoņu es atgāzos ērtāk krēslā un ar pirkstu galiem uzsāku bungošanu pa galdu. Man allaž ir sagādājis grūtības atšķirt brīžus, kad Džims pasaka kaut ko saprātīgu, no brīžiem, kad viņš gvelž pilnīgas muļķības; parasti es izvēlējos vienkārši noraidīt viņa teikto, kaut arī citu viedokļu ignorēšana noteikti nebija tikums, ar kuru es alktu lepoties, tas bija vienkāršākais un, kas nav mazsvarīgi, drošākais veids. Drošākais pret iekļūšanu visādās ķezās, kādās mani Džims allažiņ pamanījās ievilināt. - Džim, puikiņ, ko tu tagad man stāsti? - Atklāti sakot, veci ... [mazuliet teatrāla pauze, bet tas mūsu dialogiem ir raksturīgi] man pašam par to nav īsti lielas nojēgas, taču liekas, ka kau ko baigi sakarīgu. - Eh... Man nez kamdēļ liekas, ka Džimam lēnam brauc jumts. Precīzāk sakot, brauc jau sen un šobrīd jau atrodas ļoti tālu. Savādi, man allaž likās, ka es būšu no mums abiem pirmais, kurš sajuks prātā. link post comment

Ko sēsi, to pļausi. [Aug. 4th, 2007|11:57 pm] Ar skaļi šņirkstošu troksni zālespļāvēja asmens paķēra savā rotācijā sev līdz sīku, balti netīru, šķembveidīgu akmens mēslu, lai paātrinātu to un triektu pret manu nabaga neaizsargāto kājiņu. Visi viņi ir bastardi! Es neieslīku pārpasaulīgos apcerējumos par to, kas tieši varētu būt "viņi visi" un ko tieši tik nelietīgi ļaunu šamējie ir sadarījuši, lai iegūtu sev ne sevišķi cildinošo titulu. Manam mīļajam prātam vajadzēja kādu ko vainot, tādēļ "viņi" bija lielisks risinājums zemapziņā notiekošajai vienlīdzīgo pretinieku cīņai starp "vaino suni" un "vaino Džimu". To visu bija paveikuši "viņi". Savā ziņā man pašos pamatos dziļi riebās zāles pļaušanas process. Tas bija salīdzinoši nogurdinoši, apnicīgi, daudz spēka patērējoši un galu galā diezgan bezjēdzīgi, jo tā zaļā neliete tik un tā ņēma un atauga no jauna, taču es nekādā ziņā nevaru noliegt to, ka šim darbiņam piemita arīdzan kaut kas līdzīgs diskrētam, grūti pamanāmam šarma iedīglim, kura galvenie trumpji bija saules peldes, svaigi pļautās zāles smarža un jaukā padarītā darba sajūta. Taču mīnusu tik un tā bija mazuliet vairāk un es savā prātā apsvēru iespēju noķert sev kādu vergu, kurš varētu pļaut dienu un nakti manā vietā - man liekas, ka to sauc par darba optimizāciju. Ar pašu pļāvumu šoreiz klājās pagalam nelāgi. Savā ilgstošajā dzīves pieredzē esmu uzkrājis pamatīgu zināšanu bagāžu, kura gari un izsmeļoši man pasaka priekšā veidus, kā pēc iespējas slinkāk un ātrāk tikt galā ar zāles pļaušanu, taču visas šīs zināšanas pašos pamatos balstās uz ābeces patiesību [nez kamdēļ šajā vietā manā apziņā vizualizējas pamatskolas latviešu valodas skolotāja, kura monotonā balsī milzīgu skaitu reižu atkārto kādu noteiktu gramatikas likumu] - mauriņam nevajag ļaut izaugt pārāk garam - ko es diez cik centīgi nebiju ievērojis. Patiesību sakot, "pārāk garš" robeža tika pārsniegta jau apmēram pirms nedēļas un šobrīd viņa izskats drīzāk atbilda pamācībai "mauriņam nevajag ļaut izaugt par gigantisku, nenopļaujamu biežņu", kuru es pārkāptu vēl pāris dienas noslinkojot. Īsāk sakot, manas dzīves slinkās mauriņpļaušanas gudrības šobrīd bija aptuveni tikpat noderīgas, cik spainītis ar cāļa mēsliem, jo otra ābeces patiesība [mazliet mazāk svarīga kā pirmā, taču atkal izraisa skolotājas vizualizācijas] vēsta - mauriņu, kurš ir izaudzis gandrīz līdz taviem ceļgaliem nevar nopļaut slinkā veidā, ja vien kau kas nav atgadījies ar taviem apakšstilbiem. Es nezinu, kamdēļ tā, bet tas, ko cilvēki mēdz dēvēt par ābeces patiesībām parasti izrādās diezgan nekļūdīgi pieņēmumi [principā tas padara ābeci par diezgan viedu grāmatu, ja reiz viņas saturs ir tik vērtīgs, taču nelāga nojausma teic priekšā, ka lelākā populācijas daļa man nepiekritīs]; es mēģināju piežmiegt to draņķa zaļumu kādas 8as stundas un tik un tā nebiju pabeidzis. Lai arī vidēji spožā augusta saule jau posās uz rieta pusi pie daudzkrāsu toņos veidotās bezmākoņu debess velves, viņas stari ievērojami sildīja mani visur kur vien tika klāt, tādēļ mans leģendārais slinkums kaut kādā veidā piespieda mani apsēsties un mirklīti pagaidīt. "Zini, kā es darītu?" no nez kurienes atskanēja jautājums labi pazīstamajā, pēc viskija un spēcīgu cigarešu dūmiem skanošajā balsī, kura šoreiz likās drīzāk drūmu līdzjūtību, nevis saltu izsmieklu paužoša. - Nē, Džim, baidos, ka es atkal nezinu. Džim, vai tu esi pamanījis, ka tu vienmēr uzrodies ar jautājumiem? Pat tad, kad tu no manis neko nevēlies uzzināt, bet vienkārši vēlies, lai es ar tevi parunājos, tu tik un tā ierodies ar jautājumu, gluži kā šobrīd. Vai tev tas pašam neliekas mazuliet tā kā apncīgi? - Paklau, veci, man tā kā tavā galvā ir mazuliet vientuļi, ja? Un tā kā lielāko daļu laika es pavadu nāvīgākajā garlaicībā, es izmantoju ikkatru iespēju pabazarēt par šo vai to tēmu. - Ou.. Vai tad, kad es būšu vecs un traks pāķis pansionātā, es arīdzan darīšu tāpat? Būšu sagarlaikojies līdz nemaņai un runāšos ar katru dzīvo būtni, kas vien parādīsies tuvumā? - Nē, tu būsi pietiekami traks un pietiekami akls, lai runātos ar savu lampu un naktspodu! [ak, kā man patīk Džima lakonisms] - Diezgan drūma perspektīva.. Iestājās sarunas pārtraukuma klusums. Tiesa, sarunas pārtraukumiem draugu lokā ir pavisam cita skaņa kā tiem, kuri veidojas starp savstarpēji slikti pazīstamiem cilvēkiem. Draugu saruna, brīdī, kad viņa neskan, izklausās pēc iekšējām pārdomām, sacītā atsaukšanas atmiņā, salīdzināšanas ar iepriekšējo pieredzi, strukturizēta viedokļa gatavošanas, idejas dzimšanas vai vienkāršas apkārtnes vērošanas, turpretī sarunas klusums starp nepazīstamiem ļautiņiem skan pēc kakas. Jā, tieši tā, pēc neveiklas, mulsinošas, "kāpēc viņš uz mani tā blenž", nospiedošas un ieilgušas kakas. Cik labi, ka Džims man ir labi pazīstams! Jāatzīst, es zināju, ka viņš pirmais ierunāsies. Tā vienmēr notiek. - Es nolietu viņu ar benzīnu... - Ko lūdzu? - .. un aizdzedzinātu. Tu neatbildēji uz manu jautājumu, tamdēļ izvēlējos pats paskaidrot. - eee.. uz jautājumu..? - Jā, Einār, uz jautājumu "zini, kā es darītu?"! Tu taču manī pat neklausies! - Ak ar benzīnu, ja... nuu, tā ir ļoti... interesanta doma.. Kā tieši tu nonāci pie šādas atklāsmes? - Bojeviki, Einār, bojeviki. Bojeviki padara mūs gudrus! link 2 comments|post comment

Būvmehānika liek cilvēkiem jukt prātā. [Apr. 4th, 2007|09:50 pm] Ko jūs parasti darat ar savām pildspalvām, kamēr sēžat pie baltas papīra lapas, neizpratnē par to, kas ellē būtu jāizdara? Es savēju mēdzu klusā, montonā ritmā bungāt pa galdu. Kaitinoši, es zinu, toties intelektuālāk, nekā vienkārša košļāšana, un vieglāk izpildāmi, nekā Britnijas Spīrsas veiktās pildspalvdarbības viņas pirmā klipa sākumā [biju maziņš, bet tomēr atminos]. Tā nu es sēdēju, ar savu melno pildspalvu ar slaido, gludo, plūdlīniju kosmosa kuģi atgādinošo korpusu un centos sevi izklaidēt ar baltas lapas hipnotizējošo vilinošo šarmu [tikai nemēģiniet iestāstīt, ka nesaskatat viņās neko tādu]. - Tu nemāki zīmēt lieces momentu epīras, Jaunzem! Es pacēlu acis augšup un veltīju pāris sekundes simtdaļas profesora Bulava sejas vaibstu izpētei, ļāvu savam skatienam ar gaismas ātrumu noskenēt viņa vecišķo, krunkaino seju un viņa nespodrās, aiz bieziem briļļu stikliem paslēptās acis. Un uzacis. Uzacis bija profesora Bulava pamanāmākais sejas atribūts, tās acumirklī piesaistīja uzmanību ar savu spurainību, kuplumu un dumpinieciskumu. - Nē, profesor, es māku. Es nebiju īsti drošs, vai neesmu palaidis garām savu iespēju likt lietā kādu spožu monologu, kas aizblieztu misteru Bulavu atpakaļ akmens laikmetā un padarītu mani par pilnīgu un galīgu situācijas uzvarētāju. Man to, protams, būtu dikti paticies izdarīt, taču nau nemaz tik viegli no pirksta izzīst profesorus pagātnē aizbumbojošus monologus un nodeklamēt bez aizķeršanās, turklāt, nebiju drošs, par mirkļa piemērotību. Labāk izvēlējos pēc iespējas strupāku atbildi, kas vienlaikus radītu iespaidu, ka esmu visnotaļ vieds, taču nerunīgs. Un viņam tas bija jāsaprot, un jāatšujās. Phe. - Nē, tu nemāki viss! Nopūtos un pie sevis klusītēm nolamājos. - Tu tik tiešām viņas nemāki zīmēt! [atpisies, stulbais pakaļa!] - Tu ne tikai nemāki zīmēt, bet arī nekad neiemācīsies! [ ... ] - Teu nau ne mazāko cerību, Jaunz.... Ar to arī mans pacietības mērs bija pilns. Bulava kungs nepaspēja izrunāt pēdējos vārdus. Īsti neesmu sapratis, kamdēļ tieši. Iespējams, vainīga bija mana zibensātrā pielekšana kājās no sēdus stāvokļa, iespējams, ka efektīgais žests, ar kādu es izvilku savu zobenu, iespējams, ka profesora dzīvības izdzišana, brīdī, kad es viņam nocirtu galvu. Tiešām nepiefiksēju, tas viss notika ļoti ļoti ātri. Apkārtsēdošie, šķiet, nepievērsa mums [man uz bezgalvas profesoram] ne mazāko vērību, vienīgi Džims, kurš sēdēja uz kāda netāla galda, un, kājas sakrustojis, applaudēja manam veikumam. Mans cirtiens bija padevies reti veiksmīgs, uz asmens nebija paspējušas palikt ne mazākās asiņu pēdas, tādēļ bez īpašām rūpēm par higēnu, es varēju ievietot zobenu atpakaļ makstī, sakārtoju apmetni, papogāju mazliet vaļīgāk bruņukreklu, uzmetu uz blakusstāvoša, brīva krēsla savu loku ar bultām un apsēdos. Nepiepišaties man par sīkumiem! link 1 comment|post comment

[Mar. 5th, 2007|01:57 am] Jau kopš agras bērnības allaž esmu bijis zvaigžņu karu cienītājs. klusībā pie sevis esmu ne vienu vien stundu pavadījis, apcerot džordža lūkasa radītajās filmās redzēto fīču ieviešanu ikdienas dzīvē [ar īpašu uzsvaru uz magnētisko atgrūdējpacēlāju lietošanu [tās ir vienas labas štelles]]. taču, būsim godīgi pret sevi, tehniskās ierīces nau vienīgās fīčas, kas mani tajā visā pasācienā vilina, man dikti dikti patīk arī visādi masu skati. pilsētas, piemēram. tādas, kur šurpu turpu savā nodabā vazājas visādu dīvainu tautu/rasu/sugu pārstāvji, zaļi, zili, lillā, ar rokām/kājām/snuķiem, kas aug ārā no visintersantākajām vietām [nē, gunčār, neesmu ievērojis, ka kādam tajās filmās snuķis sprauktos laukā no dibena]. īsāk sakot, raibs pūlis man patīk. un paskat tik, ko tik cilvēkam nenākas sastapt aizejot uz izstādi "skola 2007"! domājat, ka tur ir normālu ļautiņu pārpilnība biezā slānī? vienīgie cilvēki, ar kuriem es paspēju sarunāties 10 minūšu laikā bija 3 apbrīnojami nesekmīgi urļiki [vidusskolas beigšanas eksāmenos viņiem tāds vidējs līmenis bija f], garīgi slims puisis, kurš vēlējās, lai es apskatu viņa invalīdu apliecību, un resns krievu onka, kurš gribēja sākt studēt būvniecību no 3ā kursa, jo pirms kādiem 30 gadiem viņš ir beidzis Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti. Un tad vēl ik pa brītiņam manu redzes loku šķērso mazs [augumā ap 1,60m], spalvains, koši zaļš velns_zin_kas, kurš reklamē velns_zin_ko, pastiprinot Star Wars fīlingu. Forši! [es tikai ik pa brītiņam iedomājos, vai nebija tā, ka es to mošķi redzēju vienīgais, bet spriežot pēc tā, ka cilvēki ar viņu runājās, laikam nē [ja vien es nebiju vienīgais, kurš redz gan zaļo velns_zin_ko gan cilvēkus, kas ar viņu runājas]] link 2 comments|post comment

[Jan. 18th, 2007|01:42 am] Skaņa. Skaļa, nepatīkama, uzmācīga un bungādiņas plosoša. Un, lai arī pēc dabas bieži vien mēdzu būt vizuāliķis, pēc tam, tikai pēc tam nāk attēls. Saule? Jūra? Katrā ziņā kaut kas silts un vasarīgs. Piekraste, lielas, zilganviļņotas un ar horizontu saplūstošas ūdenstilpnes malā. Regulāri, dzesējoši un svaigi vilnīši apskalo krastu, ar savu svaigumu aplaimojot piekrastes sakarsētās smiltis ar savu vēsumu. Aiz mainīgās, mitrās piekrastes līnijas seko plata, baltu smilšu nosēta josla ar lietusgāžu izraisītām, vēja aizpūstām bedrītēm, pāris retiem zaļumiem, jūras izmestiem, savu laiku nokalpojušiem priekšmetiem, kuru virsmas it visiem bija tik plūdlīniju, cik vien tas iespējams. Vārdu sakot, vienkārša, parasta smilšu sēre. Aiz kuras nāk zaļums, no attāluma skatoties - monotona, zaļa siena. Bieza un necaurejama ikvienā tās punktā, liekot pat Berlīnes mūrim nobālēt un seno cietokšņu vaļņiem izskatīties pēc zīdaiņa veikuma, taču, veltot nedaudz rūpīgāku skatu, atklājas, ka siena nau viss siena, bet gan bezgala daudz sīkāku priekšmetu kopums, kas radies palmām, liānām, bambusiem, krūmiem un sazin vēl kādiem augiem savijoties ciešāk kopā. Ak, jā, un vēl viens nozīmīgs skata elements - lidmašīna! Precīzāk sakot, tās vraks, būsim reālisti, nekas daudz no viņas pāri nebija palicis. Viņas korpuss, šķiet, bija saliecies gandrīz taisnā leņķī, viens spārns atlūzis, pārsimts metrus tālāk liesmoja dzinējs, kamēr pa tās kādreiz tik slaido augumu, kurā nu pletās dziļas un neglītas brūces, lēnā straumītē tecēja aviodegviela. Cilvēki kliedza. Pamatā tie bija palīgā saucieni, kaut arī ne visiem bija vajadzīga palīdzība. Fiziski nebija, garīgās traumas, kas gūtas piedzīvojot katastrofu, šķiet sīkums, kad tavu galvu ir izšķaidījis lidmašīnas krēsls. Prioritātes. Cilvēki turpināja kliegt. Tie bija sāpju kliedzieni no tiem, kas bija sevišķi smagi ievainoti, bet viņu ķermeņa sāpju slieksnis bija izrādījies nodevīgi augsts un bezsamaņa nedeva savu patvērumu, sāpju kliedzieni no tiem, kuru tuvinieki mira, lēnām, savā nodabā asiņodami pludmales smiltīs, un sāpju kliedzieni arī no tiem, kuri šito visu noskatījās - arī tās bija sāpes. Es apspiedu gluži instinktīvo vēlmi kliegt līdz, plaušās ievilkto gaisu izpūtu caur degunu, lēnām un mierīgi. Atbrīvoju sasprindzināto balseni, noklepojos un izbaudīju pēdējos miera un pacietības mirkļus, pirms asinīs ieplūstošais adrenalīns mani būs padarījis par cāli bez galvas. Kaut kur lasīju, ka 90% cilvēku krīzes brīžos zaudē rīcībspējas, un, lai arī negribīgi, ne reizi vien dzīvē ir nācies atskārst, ka laikam nepiederu pie atlikušajiem 10. - Džim, ko tu tagad darītu? - Es? Heh.. Nu, es visticamāk kliegtu kā sieviete un skrietu prom ko kājas nes, ja tu vēlies godīgu atbildi. - Mums ir šis tas kopīgs, jo es plānoju darīt tieši to pašu.. - Nē, tu neplāno viss.. un ja arī plāno, tad tu to nedarīsi. - Ak šitā.. Un kamdēļ ne? - Jo tu, Einār, esi stiprāks, nekā pats domā. Tici man, es zinu. Manā sejā atplauka vārs smaids. Man patika komplimenti, šī ir viena no manām, manuprāt, sliktākajām īpašībām. Man tiešām patīk tie kakas - komplimenti! "Nu, nu. Nesapriecājies par daudz!", Džims noteica, pārtraucot manu puspatīkamo apcerējumu par komplimentu jaukumiem/trūkumiem. - Jo? - Jo šis ir sapnis! Mosties taču augšā! link 1 comment|post comment

[Jan. 2nd, 2007|10:40 pm] - Tu savu kārtējo tizlošanos rītdienas koncī varētu veltīt man! Interesanti. Sen jau bija pagājis laiks, kopš Džims pēdējo reizi bija nācis klajā ar tik interesantiem piedāvājumiem, mazliet pakavēju savu vakara noguruma piesātināto laiku, lai apsvērtu, kad tieši pēdējoreiz Džims piedāvāja ko tik interesantu, kamēr atmiņa no saviem dziļākajiem arhīvu nostūriem nenogurstoši vilka laukā dažnedažādus faktus par "Einār, nolec no kraujas" vai "Einār, aplaupam banku!". Nevar noliegt, ka Džima prāta spējas es nekad neesmu vērtējis pārlieku augstu, tamdēļ visus viņa piedāvājumus rūpīgi izlaižu caur "viņš ir traks!" filtru, un, nospiedošā pārsvarā gadījumu, noraidu. - Paldies, es rūpīgi izsvēršu tevis izteikto piedāvājumu un darīšu tev zināmu manu lēmumu šajā sakarā. - Zini, veci, Dikensa lasīšana ir ievērojami nākusi par labu tavam vārdu krājumam. Tu, protams, vēl aizvien izsakies kā galīgs pincis, bet vārdu krājums ir uzlabojies, to nu nevar noliegt. Es nekad neesmu īsti zinājis, kā sauc to īpašību, kuru atkal un atkal es sev par slēptu pārsteigumu dzirdu Džima balsī. Kaut kas līdzīgs ainai ar milzumlielu, saules staru un liānu apvītu Pasaku meža koku, kuru ar Husquarna motorzāģi cenšas nogāzt plecīgs, ar bārdu, raupjiem sejas vaibstiem, nostrādātām rokām un skaidu-sviedru-šņabja smaku apveltīts mežstrādnieks. Šķiet, tas saucas sarkasms. - Džim, kamdēļ tu vēlies, lai es savu tizlošanos veltu tev? - Jo tad vismaz no tā būtu kāda jēga. - E? - Ja tu rīt atkal spēlēsi nevienam, tad varēsi ievilkt ķeksīti ailītē "bezjēdzīgi pavadīts laiks". Tātad, kam tu spēlēsi? link post comment

[Dec. 21st, 2006|01:51 am] Man patīk lampiņas. Taisnību sakot, gandrīz jebkādas - galda lampiņas, sienas lampiņas, griestu lampiņas, grīdas lampiņas, kabatas lukturīši, sveces vai spīdoši pelēni ar medūzas gēniem - ārējam izskatam nav nozīmes, svarīgs ir izvietojums. Un pastāv viens, stipri konkrēts izvietojums, kādā jebkura lampiņa pasaulē man šķistu piemīlīga, jebšu, šī lampiņa jānovieto ārpus manas mājas. Jā, es zinu, stulbi, jo tā ir grūti istabā kaut ko apgaismot un,ja vien jūs nedzīvojat privātmājā, visticamāk, urļiki jūsu lampiņu nospers, lai pēcāk pārdotu latgalītē [īpaša peļņa būs tad, ja par savu apgaismes līdzekli esat izvēlējušies spīdošos pelēnus]. Bet tas ir vienīgais veids, kā var panākt pašu foršāko no visiem lampiņu efektiem - mazmazmazlietiņ izgaismotu istabu, jebšu, tieši tik daudz izgaismotu, lai, izslēdzot visas pārējās apgaismes ierīces, es varētu savā grāmatplauktā saskatīt grāmatu muguriņas. Es stāvēju pie logu un aplūkoju zem viņa augošo pīlādzi, kurš, starp citu, drīz taisās uzplaukt. Šodien es biju vareni ilgi cīnījies ar viņa slapjajiem, skrāpējošajiem zariem un čībās birstošo sniegu, lai tikai notītu viņu ar spīdošu lampiņu virteni, kas viņam piešķīra mazliet stulbu, taču visnotaļ ziemassvētkīgu izskatu, turklāt, tagad viņš apgaismoja telpu tajā ūberforšajā veidā. - Vai šis atkal būs posts, kura sākumā tu kaut ko mazliet apstāstīsi, pēc tam sāksi runāties ar mani un posta pēdējā frāze būs "ej dirst, Džim!", kaut tu pat nebūsi pacenties manī ieklausīties? - Nē, es vienkārši nesākšu runāties ar tevi, Džim. Izdzirdējis šos vārdus Džims tā kā mazliet saskuma - viņa galva mazliet nokārās, uzacis pārvietojās mazliet zemāk un, šķiet, viņš arī nopūtās, taču no visām viņa vīlītēm ārā šmaucās nevēlēšanās izrādīt, ka viņš būtu jebkādā veidā aizskarts no manis teiktā. Džimam nepatīk izrādīt emocijas. Zeme visapkārt bija nosnigusi balta, debesjumu klāja Rīgas iluminēti mākoņi, ielas otrā pusē mirgoja mana kaimiņa skūtgalvja-reketiera bezgaumīgie rotājumi, bet gar kājām trinās sunītis. Es ievilku plaušās tik daudz gaisa cik vien spēju un pūlējos iedomāties, ka sajūtu karstā dzēriena, kurš sildījās uz plīts, spēcīgo, garšvielām pildīto aromātu, sajūtu eglītes, kura vēl nav ienesta istabā smaržu. Iedomājos, ka sajūtu dāvanu ietinamo papīru savos pirkstos, brīdī, kad es izsaiņoju to, ko kāds reiz rūpīgi iesaiņojis, iedomājos karstvīna krūzīti savās rokās, ko piedzert pie svētku cepetīša, kurš stāvēja uz galda smaržodams. Centos sajust kūstošo parafīnu un eglīšu rotājumu kastīšu smaržu, rosolīti un piparkūkas. Un miicīti, kura apskauj mani un pieglaužas, dodot ziemassvētku buču. - Eu, Džim, pagaidi bišku! Viņš apgriezās no sava "es_dodos_prom_un_esmu_apvainojies" soļa un apveltīja mani ar vārdos neizteiktu, taču visnotaļ sajūtamu jautājumu "ko?". Uz mirkli samulsu. Es īsti nespēju aptvert, kas ir tas, ko es īsti vēlējos viņam teikt. KO es varētu gribēt VIŅAM teikt?? - Ehh.. neko. link post comment

ņamma ņamma [Dec. 18th, 2006|11:59 pm] Vai es vienīgais esmu ievērojis, ka tējas biezumi ir diezgan garšīgi? Nē, es neesmu mazs izbadējies etiopietis, neesmu ekstrēmists un relatīvi neesmu arī traks, bet tik un tā - viņi ir garšīgi. It īpaši tajos momentos, kad viņi peldina savus mīkstos ķermenīšus pēdējos tējas miligramos, viņi piešķir pēdējam malkam īsti tējīgu stiprumu. Tas ne tikai uzmundrina, jo satur visvairāk kofeīna, bet, labākajos gadījumos, "savelk" muti tā, ka tu izskaties pēc vecmāmiņas. Forši. Vai es esmu vienīgais, kuram patīkamu decembra vakaru ar mega-stipras tējas savilktu vaigu tematiku traucē negaidīti uzradušies lecīgi iedomu tēli? Man liekas, ka tā gadās daudziem. - Nu, kā tad mums te sokas ar savas brīvās gribas uzklausīšanu un dzīves atbrīvošanu no nevajadzīgiem un pašizdomātiem noteikumiem? - Džim, kā naglai uz galvas! - es atbildēju sev netipiski možā garā. - Ahāāa.. jo? - Jo tieši ar to es šobrīd nodarbojos. Vai es esmu vienīgais, kuram patīk, izmetot šķietami nenozīmīgas, bieži vien, citiem pilnīgi vienaldzīgas frāzes, sajusties traki varošam un, priekā smaidot, sakrustot rokas uz krūtīm, it īpaši sarunās ar lecīgiem iedomu tēliem? - Un tas izpaužas kā.... [nepārprotams mudinājums pastāstīt ko vairāk] - Vienkārši - ko gribu, to daru! Ja vēlos dzert stipru, biezumiem piesātinātu, muti savelkošu tēju, tad to arī daru! - es priecīgs attraucu, cenšoties kliedēt Džima vienmuļā toņa radīto sarunas garlaicīguma momentu, un iemalkodams lielu [cik nu tas iespējams] malku ar biezumiem bagātu, stipru melno tēju. - Ahāāā... Vai tava šīsdienas lielā uzvara pār psihi ir šķidru sūdu ēšana? - Jā! - ... [pauze].. malacis... - Nu, ar kau ko taču ir jāsāk.. link post comment

Paldies! [Nov. 27th, 2006|12:18 pm] Taukaini tievu pirkstu nospiedumi un bāls bezsaules dienas gaismas atspulgs rotāja lakotās, ar kokšķiedras tekstūru dekorētās nelielās durtiņas manā grāmatplauktā. Durtiņām piestiprinātais metāla rokturis turējās stingri piespiests durtiņu virsmai, nevis bija vaļīgs un grozījās šurpu turpu, kā parasti šādām vecu grāmatplauktu durtiņām parasts. Apskatot viņas dažādos leņķos pret gaismu, varēja samanīt vai nu nezināmas izcelsmes švīkas vai arī puscaurspīdīgas nogulsnes no reizēm, kad kāds ar mitru sūkli rokās šīs durtiņas bija pūlējies tīrīt. Taču visinteresantākās fīčas notika durtiņām pieliekot roku - viņas pulsēja. Tas nebija redzams, nebija dzirdams, tas nebija nekādi citādi sajūtams, kā vien pieliekot roku, turklāt, man allaž ir licies, ka neviens cits to nesajūt, izņemot mani. Kamdēļ? Nezinu.. Iespējams, to izskaidro apstāklis, ka es palielu daļu no savas bērnības brīvā laika pavadīju rūpīgi izpētot, pārpētot un ar bērna prātu izanalizējot aiz viņām rūpīgi glabātās, apkārtējai pasaulei un nepiederošām personām neparadzētās fīčas - atmiņas. Uzglabātas fotogrāfijās, protams, jo jonizētais megatronu silicīda atmiņu uzkrājējs bija sabojājies. Atmiņas ir visnotaļ interesanta lieta. Viņās ir iespējams kavēties praktiski neierobežotu laika sprīdi un praktiski vienmēr, stundām ilgi man ir dota iespēja vēl un vēlreiz izdzīvot siltās jūnija vidus/beigu saules glāstus uz savas ādas un silto, krāsaino, jaunas smaržas piesātināto, taču iedrošinošo un vilinošo vērmanes dārza gaisu, kuru varētu stundām ilgi tikai baudīt un baudīt. Vai arī vēlreiz pārlūkot rietošās vasaras saules apspīdētos Tallinas namu jumtus un tālu jūrā esošos, uz citām zemēm atejošos kuģus. "Mmm..", es apmierināts noņurdējos, kā jau to mēdzu ik pa brīdim izdarīt, kad pārlūkoju sev sevišķi tīkamas atmiņas, man patīk to darīt bieži un daudz. Tiesa, reizēm tas mani padara par emm.. mazleit mēnessērdzīgu, taču tas mani pārlieku nesatrauc, kamēr vien es nesāku sapņot, braukdams ar mašīnu. Taču šoreiz nebija īstais brīdis, kad kavēties atmiņu sadaļā "patīkamās atmiņas" un es pārvirzīju savu domāšanu diametrāli pretējā virzienā - "lietderīgās atmiņas". Heh, Gunčārs. Lai arī viņš visumā ir cilvēks, no kura ir iespējams mācīties diezgan plašu klāstu ar fīčām, sākot no ikdienas sīkumu racionalizācijas un beidzot ar dziļi filozofiskām tēmām, mani mazliet pārsteidz tas, ka lielākā daļa no lietām, ko viņš no sevis ļauj mācīties, ir kaut kas saistīts ar dažādu vielu ietekmi uz cilvēka psihi, garīgo un fizisko stāvokli. Neparasti, taču noderīgi. It īpaši pašreiz, kad mēģināju atsaukt atmiņā, ko tieši viņš man ir teicis par ibuprofēnu. Šķiet, ka neko. Vismaz neko tādu, ko es varēju atminēties. Viņš nebija teicis "Einār, ibuprofēns ir baigi labais!" vai "Einār, ibuprofēns ir baigā inde!", nemaz nerunājot par "Einār, nekādā gadījumā nevajag dzer 1600mg ibuprofēna dienā, tā ļaunā aptiekas tantiņa mēģina tevi noindēt!", kas tieši šajā gadījumā būtu bijis traki noderīgi. Žēl. - Kā jūties? - Paldies, pretīgi! [es nekad neesmu īsti izpratis vajadzību šādos gadījumos lietot vārdu "paldies", bet tas gan mani neattur no šādas rīcības] Man reibst un mazliet sāp galva, liekas, ka es drīz vemšu, grūti uz kaut ko koncentrēties un nofokusēt skatienu. Esmu slims un jau otro dienu lielās devās lietoju zāles, kuras manai māmiņai bija iesmērējusi aptiekas tantiņa, stāstot, ka viņas būs ŠAUSMĪGI iedarbīgas, būšu vesels kā rutks, tiesa, viņa laikam aizmirsa pieminēt, ka viņu sastāvā ir pretsāpju līdzeklis ibuprofēns, kuru pārdozēt nau dikti grūti. Atklāti sakot, mana pašsajūta bija baigajā dirsā un prātā kūsāja naids pret aptiekas tantiņu. "Baigais tas ibuprofēns..", Džims noteica ar viegli nojaušamu ironiju viņa balsī. "Klau", viņš turpināja "tu taču zini, ka pirms pāris gadiem tas, ka tu esi atklājis jaunu noreibināšanās veidu, lai arī visnotaļ šķebinošu, tev izraisītu tādu sajūsmu, ka tu apdirstos no priekiem?" Acumirkli sēdēju ar domīgu izteiksmi sejā un kasīju zodu. - Jā, droši vien, ka tā būtu. - Paskat tik, un vai tu tagad priecājies? Nē! Personības izaugsme, mīlīt! Un ko būtu pelnījuši tavas personības izaugsmes galvenie veicinātāji un atbalstītāji? "Pateicību!", es noteicu pavisam priecīgā tonī, šķiet, ka man tobrīd virs galvas iedegās lampiņa. link 2 comments|post comment

veci, laiks griezt vēnas! [Nov. 24th, 2006|11:45 pm] - Veci, laiks griezt vēnas! - Koa? - Šņik - Šņik un gatavs! Aidā, ašāk! Jāatzīst, Džimu nekad nebija īpaši nomocījušas problēmas ar orģinālu sarunas uzsākšanas veidu. Viņš bija sācis sarunu ar trejstāvīgajiem krievu vārdiem, paziņojumiem par pasaules drīzu bojāeju, rēbusiem, lāstiem, vecu sarunu fragmentiem un planētas Zorga himmnas izpildījumu. Malacis, Džim, šī ir viena no tavām slavējamākajām īpašībām. Tiesa, iedvest man domu par pašnāvību - tas bija gan kaut kas jauns, gan mazliet "pāršauts pār strīpu". Iespējams gan, ka strīpa vairs neatrodas tur, kurs senāk, tā ka šāda Džima uzvedība ir saprotama. Viņa darbības parasti bija tuvu "strīpai" vai mazuliet pār tai. - Vai drīkstētu painteresēties, kamdēļ tieši? - Mazāk vārdu, vairāk darbu! Ātrāk sāksim, ātrāk beigsim! [kā mani kaitina viņa sakāmvārdu krājums..] Vari arī lekt pa logu, ja vēlies. Indes jau teu mājās nau, vai ne? "Khem", es viegli noklepojos, jo šķita, ka tas varētu manis teiktajam piešķirt nosvērtāka un apdomīgāka cilvēka izteiksmi, kas reizēm mēdz būt ar neatvariāmu iedarbību. Turklāt, man jau labu laiciņu gribējās noklepoties. Patīkamais + lietderīgais. - Džim, vai ir kāds īpašs iemesls, kamdēļ man būtu jāmirst? Džims ieturēja pauzi, turklāt, šī, atšķirībā no daudzām citām, nebija tukšs aktiermākslas triks, likās, ka viņš tiešām par kaut ko svārstās. - Jā, Einār, ir gan.. Es ticu, ka tu vēlies uzzināt, kāds tieši, bet, tici man, labāk būs, ja es neizplūdīšu stāstījuma sīkumos un nenovilcināšu šo tik izdevīgo mirkli. Labāk būs, ja tu rīkosies. Tūlīt. Labāk visiem. - Ahā... [nedaudz samulsu] Džim, vai tu tēlo soģi? - Nea. Es tēloju glābēju. [svarīgs, paštaisns tonis] Es neviļus mazliet iesmējos. Parasti man paliek mazliet žēl Džima, kad viņš šādi uzvedās. Kad viņš pūlās kļūt par "kaut ko", no visa spēka sev iestāstot, ka viņš tik tiešām arī ir "kaut kas". Tas bija smieklīgi un tajā pat laikā skumji. Ak tad šoreiz - glābējs. Nu ko, izdoma nav viņa vājā vieta. - Un no kā tieši tu mani taisies glābt? Pauze. Viegli uzgavilēju. Biju trāpījis Džima plāna vājajā vietā - viņš nebija izdomājis, no kā tieši mani jāglābj! - Emm.. Kamdēļ tu domā, ka es glābšu tevi..? Pauze. Gaviles beidzās. Biju aizšāvis galīgi garām. - KO tad tu taisies glābt?? Džim, atgādinu, ka tu esi iedomu tēls manā galvā.. teu būtu traki grūti kādu glābt. Un klusā balsī sekoja Džima atbilde :"es glābšu pasauli.." Jāatzīst, biju šokā. - No kā?? - No tevis. - Kamdēļ??? - Jo pasaulei pietiek trako. Nevajag vēl arī tevi uz kakla. Tiesa, pagaidām, tu vēl neesi traks, bet ar laiku.. - Ar laiku kas? - Teu aizbrauks širmis, Einār, pilnīgi nopietni. Viens nu ir jāatzīst, pārsteigumi viņam padodas. - Džim... kamdēļ lai man aizbrauktu širmis? - Tu pats nezini? Teu pašam tiešām nau ne jausmas? Tikai nestāsti. Tu to jūti, un kā vēl jūti, katra tava šūniņa saka teu to priekšā, jēziņ, viņas brēc skaļāk par traku ķīnieti, kā tu vari to nedzirdēt? Tava pasaule ir soli no savas eksistences beigām. Einār, pie durvīm stāv tavas pasaules gals. - Do explain! - Vaine.. Pats jau nu galīgi nesaproti, vai ne? [Džims sāka izklausīties pēc kaut kā pa vidu starp Žū un veco trako kaimiņu tanti, kura mani ienīst un solīja mest ar kakām] Einār, klāt ir tavas lielākās bailes, tava apokalipse! Un šeit nestrādā totalizatora 1 pret miljons varbūtība un citādi joki, šeit nau variantu, papildiespēju un dumju cerību uz nejaušību. Nav variantu, Einār - teu aizbrauks širmis! Pilnībā aizbrauks! Un lai arī esmu iedomu tēls, pat man ir skaidrs, ka pasaulei Einārs ar pilnīgi aizbraukušu širmi ir tas pats, kas degošai mājai gruzaviks ar benzīna kannām.. Skaisti vārdi. Ja es būtu scenārists, manas filmas būtu galīgi mēsli. Bet pat galīgākajiem no galīgajiem mēsliem šādi vārdi liktu izskatīties kaut drusku pieklājīgāk. Es ieturēju pauzi. Atkal. Šoreiz tas nebija mulsums, tas nebija teātris, tas nebija psiholoģisks triks. Es vienkārši izbaudīju sajūtu, kāda bija pārņēmusi pēc Džima monologa. - Džim.. mans vecais draugs, ja drīkstu tevi tā saukt [ak, es kļūstu sentimentāls!]. Viss mainās. Mainās lietas un cilvēki, mainās attiecības un mainās spēku samēri. Mainās cilvēku domāšana, uztvere un spriestspēja. Mainās rīcība. Tas, kas kādreiz šķita pasaulē lielākās šausmas nu šķiet... kas cilvēcīgs, izprotams, un, pats galvenais, pārciešams. Džim, pat vistrākāko apokalipsi var pārciest, vajag tikai atrast pareizo lietu, pie kuras pietverties un turēties tik cieši, ka nekādas briesmas un drausmas teu nespēs neko nodarīt. Vajag domāt, Džim, domāt līdzi notikumu gaitai, domāt mazliet uz priekšu. Un vajag atminēties. Atminēties jaukās un ne tik jaukās fīčas, atminēties savus veikumus un savas neveiksmes. Un ja arī kādreiz šī te maģiskā lieta, pie kuras tverties, nerādās redzes lokā, tad krišana panikā ir sliktākais, ko iespējams izdarīt. Vajag domāt, atminēties un ieklausīties. Ieklausies sevī, Džim. Un iesaki to ikvienam, kuru satiec. Mēs visi esam stiprāki, kā patiesībā domājam. Spēks ir mūsos, Džim. Man nekas neaizbrauks. link post comment

Viss ir tik labi, cik labi tu pats to uztaisi. [Nov. 20th, 2006|10:10 pm] Man patīk šausmu filmas, visu veidu. Man patīk filmas, kur ļautiņiem uzbrūk kau kas dzīvniecisks un mežonīgs, man patīk filmas, kur cilvēci apdraud dēmoniskas aizkapa briesmas, patīk vērot slepkavas - maniakus ar cirvjiem un motorzāģiem un īpaši izbaudu slikto cīņas pret sliktajiem, no kuriem vieni noteikti nav nemaz tik slikti [piemērs - vilkači pret vampīriem ["nemaz ne tik sliktie" bija vampīri, kas protams, ir ļoti diskutabli]]. Patīk jūsmot par cilvēku bailēm, kad tumšā priežu meža biezoknī viņiem pakaļ dzenas velns-zin-kas, bet viņi, būdami traki tizli un stulbi, klūp aiz visa, kas vien eksistē, un noteikti dodas noskaidrot "kas tā par dīvaino gaismu/skaņu/smaku?" [kas ir īpaši dīvaini gadījienā ar smakām, jo parasti cilvēki īpaši necenšas par katru cenu uzzināt, kas TIEŠI smird ar atbaidošu tūkstots līķu puvuma aromu]. Bijusī sliktās kvalitātes popmūzikas konkursa kaut kādas negodalgotas vietas ieguvēja Elīna Fūrmane stāstīja swh ēterā, kādi briesmonīgi sastrēgumi plosa nabaga Rīgas tiltus, ik pa brīdim ļaudama savam aizraujošajam un allaž mainīgajam stāstījumam ["uz tiltiem ir satrēgumi; uz tiltiem veidojas sastrēgumi; tilti ir grūti izbraucami; tilti ir nosprūduši"] pārtrūkt, atbrīvojot ētera ceļu pārītim vidēju dziesmeļu, kas, paldies dievam, nebija Mofo, kuri man tik tiešām krīt un nerviem, kad piepeši Stāstnieces Elīnas balss sāka raustīties, viņu šķietami nomāca kādi ētera trokšņi, ik pa pāris sekundēm skaņa uz mirkli pazuda pavisam un arīdzan radio gaismiņas palika pavisam vārgas un raustīgas, gluži tāpat, kā gaismiņas uz paneļa un Harija priekšā izvietotās tuvās gaismas ugunis. Bailīgi? Itin nemaz ne, ja tu atrodies lielas pilsētas centrā, savas mājas pagalmā vai ASV prezidenta bunkurā. Bet ja tu atrodies nekurienes vidū, uz ceļa, kurš kartē pat īsti nav atzīmēts, tuvumā nav manāma neviena dzīva dvēsele [ja neskaita man blakus sēdošo miici, protams], nemaz nerunājot par kādu, ko es varētu pazīt [atkārtoju frāzi par miices neskaitīšanu], kāds transportlīdzeklis aizdodas garām reizi pusstundā un tas pats ir lidmašīna, tad ir pavisam cita fīča. Biezā rudens nakts tumsa, kura kā mazs spītīgs kaķis negribēja pamest savu teritoriju un dot ceļu dabas uzspiestajām ziemas naktīm, apkārtējo mežu vērta spokainā īsti nesaskatāmu, tumšu līniju un lūzumu virknējumā. Dziļi prātā perinājās doma par koku pudurī notiekošu raganu sabatu, kura rituālā ugunskura mestās blāzmas noteikti apspīdētu miices seju un piešķirtu viņas vaidziņiem īpaši sārto nokrāsu [kas, protams, nenotika, jo nevienu rituālo ugunskuru tuvumā nemanīju], kamēr acis ar īpašu centību vērās caur aizsvīdušo priekšējo stiklu, meklējot kopsakarības tumšo līniju virknējuma blīvajā sienā. Pazīstams velns labāks par svešu, bet visi svešie raganu sabati nobāl, ja pazīstams ir tumšais meža biezoknis melnajā novembra naktī. Es kādu 10to reizi izlēmu pamēģināt, vai pēkšņi nenotiks nez kāds debesu brīnums un tukšais mašīnas aķītis nebūs uzlādējies no tukša gaisa. Acīmredzami, pievilto cerību skaņa ir apmēram tāda, kādā tirkšķ nestrādājošs starteris, kas kalpo kā absolūts un nepārprotams apliecinājums fizikas un ķīmijas aksiomu varenībai - akmulatori no tukša gaisa uzlādēties nemēdz [ja šāda aksioma vēl nav ieviesta vidusskolas kursā, tad to steidzami vajadzētu izdarīt]. Tas, savukārt nozīmēja miicei un man liegtu iespēju izmantot radio, gaismas, apsildes sistēmu un, jā, arī iespēju aizbraukt prom. Palūkojos uz miici, lai ar skatienu meklētu baiļu norādes viņas glītajā sejiņā - bailīgu acu skatu, strauju elpu, ātras, impulsīvas kustības, reaģējot uz katru ārā esošo troksnīti, taču neko tādu neatradu, viņa bija mazliet satraukta, tas arī viss. Un ja reiz nebaidās viņa, tad kamdēļ to darīt man? Pacentos uz visu palūkoties no gaišās puses - mēs bijām divi vien, tālu prom no visa, ar ko vien sabierība spētu mūs apgrūtināt, atradāmies zem jumta ar nelieliem pārtikas un dzeramā krājumiem [Džims tagad noteikti izteiktu ironiska rakstura piezīmes par to, cik tieši nelieli šie krājumi bija] un pat guļammaisu. Sapratu, ka man nebūtu nekas iebilstams šādi pavadīt nakti un plati pasmaidīju. link 4 comments|post comment

Reizēm viņš mani tā besī.. [Nov. 19th, 2006|11:30 pm] - Klau, Einār, ko tu gribi darīt ar savu dzīvi? Es noliku uz galda spirdzinoši smaržīgo melnās tējas krūzi un pavēros uz āra miglainās rudens bezzvaigžņu nakts aptumšoto logu. Istabā bija gaišs, tamdēļ āra tumsā nevarēja saskatīt neko, izņemot pretējās mājas dārzā spīdošās blāvi dzeltenās 5watu spuldzītes, viss pārējais logā redzamais bija vienkārši istabas atspulgs, kurā melnās plastmasas ietvarā tērptā plazmas monitora priekšā vīdēja mana bālā seja. Uz pavisam īsu acumirkli salikās, ka atspulgs manī noraugās ar pavisam citu sejas izteiksmi, nekā es atspulgā, turklāt škita, ka tas sakustas. Prātā pavisam nemanot iezagās domas par to, vai Džims varētu būt mans atspulgs? Līdzīgi kā Gredzenu pavēlniekā Gollums un Smeagols? - Neaizraujies nu ar filozofiskiem apcerējumiem, vecīt! - Džim? Vai tu spēj lasīt manas domas? Džim, tas nav godīgi.. - Nē, es nespēju. [diezgan patiess tonis, cik nu Džims vispār spēj būt patiess] Kaut nevaru noliegt, ka reizēm to vēlētos, īpaši tavos "netīro triku" brīžos. [iesmejos] Es tevi vienkārši pazīstu. Nu, tad kā būs ar to tavu dzīvi? - Mmmm.. vai tas ir vispārīgs jautājums, vai uz kādu konkrētu jomu tēmēts? Es pārlieku labi pazinu Džimu, lai ticētu, ka viņš vienkārši tāpat iegriezās patērzēt. Savādi, ka viņš bija paziņa, kuram nevajadzēja aizņemties naudu, kopā aiziet paballēties, nevajadzēja manus šofera pakalpojumus vai zināšanas, taču tas nemaina faktu, ka viņam allaž kaut ko vajadzēja. Un šo mistisko "kaut ko" es allaž sapratu pāris nedēļas vēlāk. Viltnieks! - Kā nu tava nejaukā sirds vēlas. - Nu tad es vēlos apprecēt miici un kļūt bagāts. Džims mazuliet novīpsnāja, ieturēja atiermākslas cienīgu pauzīti [ja es būtu mazāk trenēts, šī pauze atstātu tieši Džimam vajadzīgo iespaidu, taču mans rūdījums pilnībā iznīcināja viņas efektu] un vaicāja "un tas viss?". Es sadusmojos. Nesāku uzreiz bļaustīties, skraidīt kā cālis bez galvas vai kaut ko sist, kā parasti, kad esmu dusmīgs, centos saglabāt mierīgu prātu, lai sagatavotu iespējami labākas vārdu kodolbumbas, ar kurām satriekt gabalos Džimu - veco perdeli. - Kā tieši tas jāsaprot - "tas viss?"? - Nu, vai ar to teu pietiktu, lai tu būtu laimīgs? [viņa balsī skanēja traki dīvains, viltīgs un nenosakāms tonis] - Jā, Džim, man ar to pietiktu pilnībā [mieru, tikai mieru]. Es sāku elpot palēnināti, pieklusināju un pazemināju balsi, mazliet piemiedzu acis un pieliecu galvu tā, ka uz pasauli man iznāk skatīties mazliet caur pieri, parasts triks, kad esmu dusmīgs, tas man piešķir ūbernejauku izskatu. - Eu, atslābsti taču! - Ko lūdzu? - Atslābsti! Es taču tevi tikai kaitinu? - Really? - Jā! Mana kārta ieturēt pauzi. Nevarēju izlemt, vai man vajadzētu viegli iesmieties papildus efekta radīšanai, vai arī tas būtu pavisam lieki. Pūlējos iedomāties, ko manā vietā darītu Brūss Villiss vai Betmens, taču tas pārlieku nepalīdzēja, jo viņi, visticamāk, ar efektīgu spērienu izdauzītu sarunu biedra galvu, taču manā gadījumā šī nebija izmantojama opcija. Prātā iešavās apjausma, ka pauze teju jau kļūs par ilgu un man ir jārunā tagad vai jāklusē mūžam, tamdēļ izlēmu iztikt bez smaida, bet ar vienkāršu un pārliecinātu balsi veltīju Džimam "Tu esi penis!" vēlējumu. link post comment

Bozums [Nov. 16th, 2006|01:30 pm] Pēdējais tējas malks jau sen bija ievērojis otro termodinamikas likumu [un laikam arī pirmo] un novienādojis savu temperatūru ar istabā esošā gaisa siltumu. Vai, precīzāk sakot, istabā esošā gaisa vēsumu - bija kādi 20mit grādi, bet man tik un tā likās vēsi, šķiet, taisos saslimt. Pataustīju pats savu pieri, secināju, ka mana ķermeņa temperatūra nav diez cik dikti paaugstināta, un veltīju pāris mirkļus pats savas plaukstas apbrīnam. Viņu rotāji nelieli, blāvi sārti, neizteiksmīgi pleķīši, asinsvadu klātbūtnes liecenieki, delnas virspusē joprojām koši lillā [vai arī violeta - nekad neesmu varējis šos toņus atšķirt] melnēja [vai lillēja [vai violetoja]] suņa kostā brūce. Sāpēja saliektā mugura, jo sēdēšana un 30 cm augsta, neliela, pilnīgi apaļa ķeblīša, kamēr pats dators ir novietots uz papes kastes nav pati jaukākā izklaide. Ehh.. niķu diena. Dažreiz tādas vienkārši gadās. Nepiefiksēju, ar kuru kāju šī rīta puskrēslas maigumā iztrausos no gultas, bet nojausma teica, ka tā varētu būt bijusi kreisā. Kreisā ir arī mazuliet sāpīga, kopš vakardien ļaunā volejbola trenere, kuras vārdu es nekad tā arī neesmu spējis iegaumēt, bet kurai ir tizla mašīna ar allaž rezervētu stāvvietu ganību dambī un debīls žurkas paskata suns, lika man taisīt traki daudz pietupienu un skraidīt ap zāli kā vājprātīgam. Kaitinoši. Kaitinoši skrapstošiem nadziņiem pie manis pienāca dogijs, un ielika savu slienaino, mazliet nosirmojušo un pēc suņu barības mazliet dvakojošo purniņu manā klēpī. Pāris stundas atpakaļ es biju ar viņu [suni, nevis viņa purnu] sastrīdējies, precīzāk sakot, par strīdu izvērtās mūsu padziļinātā un vispusējā diskusija par tēmu "bezjēdzīga un skaļa riešana",kurā katram izrādījās savi, pārsteidzoši spēcīgi argumenti. "Pielīdējs", es viņam noteicu priekš sevis pārsteidzoši mīlīgā balsī, un ar pirkstiem mazliet pabužināju viņa galvu. Izskatījās, ka mūsu strīds ir jau pierimis, kara cirvji aprakti un nākotne vijās spirdzīgi zaļu vīteņu un spoži zilu debesu valstībā, līdz brīdim, kad kaimiņos dzīvojošais resnais pusmūža urla izlaida savu vācu aitu suni paskraidīt pa ielu, kas, savukārt, bija pietiekams iemesls jauniem riešanas uzplūdiem no kādas man visnotaļ tuvas un labi pazīstamas personas puses. Kaitinoši. - He-heii, tu esi kļuvis tāds īdzīgs! Kā tad. Džima man tikai vēl trūka. Tiesa, mazliet paškritikas, nevis īdēšanas, nīgrošanās un sevis žēlošanas, šādā brīdī pat nāktu par labu, taču es netaisījos pat pieļaut domu, ka kādreiz no Džima varētu būt arī kāda jēga, tamdēļ atbildēju ar nīgro, nepārprotamo un komentārus neprasošo "ej prom!". - Pamēģini uzzīmēt apli! - E? - Nu paņem papīru un papūlies uz tā uzvilkt apli! - ... eee... kamdēļ? - Jo tad, vai nu teu sanāks, vai nesanāks. Un ja sānāks, tu sāksi justies labāk, ja ne - tu kļūsi tik nīgrs, ka uzsprāgsi, un tapsi atbrīvots no visām dzīves problēmām. - Džim, teu ir prāts kā cālim, aizej labāk paskaties, vai es nesēžu kaut kur virtuvē.. Un lai arī manā balsī skanēja spēcīga pārliecība, mēs abi zinājām, ka es klusībā tomēr apsveru Džima ieteiktās metodes vērtību. link post comment

navigation [ viewing | 60 entries back ] [ go | earlier/later ]