|
Jan. 18th, 2007|01:42 am |
Skaņa. Skaļa, nepatīkama, uzmācīga un bungādiņas plosoša. Un, lai arī pēc dabas bieži vien mēdzu būt vizuāliķis, pēc tam, tikai pēc tam nāk attēls. Saule? Jūra? Katrā ziņā kaut kas silts un vasarīgs. Piekraste, lielas, zilganviļņotas un ar horizontu saplūstošas ūdenstilpnes malā. Regulāri, dzesējoši un svaigi vilnīši apskalo krastu, ar savu svaigumu aplaimojot piekrastes sakarsētās smiltis ar savu vēsumu. Aiz mainīgās, mitrās piekrastes līnijas seko plata, baltu smilšu nosēta josla ar lietusgāžu izraisītām, vēja aizpūstām bedrītēm, pāris retiem zaļumiem, jūras izmestiem, savu laiku nokalpojušiem priekšmetiem, kuru virsmas it visiem bija tik plūdlīniju, cik vien tas iespējams. Vārdu sakot, vienkārša, parasta smilšu sēre. Aiz kuras nāk zaļums, no attāluma skatoties - monotona, zaļa siena. Bieza un necaurejama ikvienā tās punktā, liekot pat Berlīnes mūrim nobālēt un seno cietokšņu vaļņiem izskatīties pēc zīdaiņa veikuma, taču, veltot nedaudz rūpīgāku skatu, atklājas, ka siena nau viss siena, bet gan bezgala daudz sīkāku priekšmetu kopums, kas radies palmām, liānām, bambusiem, krūmiem un sazin vēl kādiem augiem savijoties ciešāk kopā. Ak, jā, un vēl viens nozīmīgs skata elements - lidmašīna!
Precīzāk sakot, tās vraks, būsim reālisti, nekas daudz no viņas pāri nebija palicis. Viņas korpuss, šķiet, bija saliecies gandrīz taisnā leņķī, viens spārns atlūzis, pārsimts metrus tālāk liesmoja dzinējs, kamēr pa tās kādreiz tik slaido augumu, kurā nu pletās dziļas un neglītas brūces, lēnā straumītē tecēja aviodegviela.
Cilvēki kliedza. Pamatā tie bija palīgā saucieni, kaut arī ne visiem bija vajadzīga palīdzība. Fiziski nebija, garīgās traumas, kas gūtas piedzīvojot katastrofu, šķiet sīkums, kad tavu galvu ir izšķaidījis lidmašīnas krēsls. Prioritātes. Cilvēki turpināja kliegt. Tie bija sāpju kliedzieni no tiem, kas bija sevišķi smagi ievainoti, bet viņu ķermeņa sāpju slieksnis bija izrādījies nodevīgi augsts un bezsamaņa nedeva savu patvērumu, sāpju kliedzieni no tiem, kuru tuvinieki mira, lēnām, savā nodabā asiņodami pludmales smiltīs, un sāpju kliedzieni arī no tiem, kuri šito visu noskatījās - arī tās bija sāpes.
Es apspiedu gluži instinktīvo vēlmi kliegt līdz, plaušās ievilkto gaisu izpūtu caur degunu, lēnām un mierīgi. Atbrīvoju sasprindzināto balseni, noklepojos un izbaudīju pēdējos miera un pacietības mirkļus, pirms asinīs ieplūstošais adrenalīns mani būs padarījis par cāli bez galvas. Kaut kur lasīju, ka 90% cilvēku krīzes brīžos zaudē rīcībspējas, un, lai arī negribīgi, ne reizi vien dzīvē ir nācies atskārst, ka laikam nepiederu pie atlikušajiem 10.
- Džim, ko tu tagad darītu?
- Es? Heh.. Nu, es visticamāk kliegtu kā sieviete un skrietu prom ko kājas nes, ja tu vēlies godīgu atbildi.
- Mums ir šis tas kopīgs, jo es plānoju darīt tieši to pašu..
- Nē, tu neplāno viss.. un ja arī plāno, tad tu to nedarīsi.
- Ak šitā.. Un kamdēļ ne?
- Jo tu, Einār, esi stiprāks, nekā pats domā. Tici man, es zinu.
Manā sejā atplauka vārs smaids. Man patika komplimenti, šī ir viena no manām, manuprāt, sliktākajām īpašībām. Man tiešām patīk tie kakas - komplimenti!
"Nu, nu. Nesapriecājies par daudz!", Džims noteica, pārtraucot manu puspatīkamo apcerējumu par komplimentu jaukumiem/trūkumiem.
- Jo?
- Jo šis ir sapnis! Mosties taču augšā! |
|