Grāmata [entries|archive|friends|userinfo] fuckyuu [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

posts par miicīti [Nov. 15th, 2006|11:14 pm] Novembros mēdz būt auksti. Ne jau nu visur, piemēram Grieķijā nekad nau pārlieku auksti, Islandē tāpat ir auksti, savukārt dienvidu puslodei novembris ir mūsu maija ekvivalents un ir stipri silts mēnesis. Taču tā kā es neatrodos nevienā no minētajām vietām [t.i. - ja dienvidu puslode ir vieta, būsim atklāti], tad manu salstošo ķermeni šie prātojumi neiejūsmina. Taisnību sakot, lielākā daļa mana auguma ir tērpta pietiekami biezā apģērba slānī, lai man nesaltu, taču mans ahileja papēdis bija apavi - precīzāk sakot - kediņas, kuras ir grūti nodēvēt par piemērotiem ārā esošajām novembra vēsā gaisa brāzmām. Tieši šī iemesla dēļ manas peciņas ar katru brīdi aizvien vairāk atgādināja par savu eksistenci, ar nepatīkamo un labi pazīstamo saldējošo kņudoņu sevī un aukstuma signālu sērijām manā nervu sistēmā. Gaidīju miicīti pie viņas skoliņas, gaidīju jau diezgan ilgi, un manas aukstumjūtīgās pekas tas nebūt neiepriecēja. Gara acīm jau skatīju sevi baltajā slimnīcas gultā, kad man blakusstāvošs ārsts interns saka savam daudz pieredzējušākajam un daudz bārdainākajam un ar daudz ārstīgāku izskatu apveltītajam kolēģim, ka "šis puisis ir nosaldējis kājas!", neaizmirstot piesviest kādu kripatu dramatisma, šausmu, līdzcietības un nožēlas. Lai arī aukstums ir grūti uzvarams pretinieks, es tomēr mazuliet smīnēju pie sevis, jo biju savā azotē paslēpis lielo trumpi [dūzi, ja spēlējam durakus, kreiča dāmu, ja zoli], kuru šodien aukstumam nez vai būs pa spēkam pārsist. Sapņi. Nomoda sapņi. Tā bija kā tāla un nomaļa, nepārejamu kalnu grēdu ieskauta vieta, kur aukstums, lai kā staipītu savus slaidos, caururbjošos taustekņus, nespētu mani aizsniegt. Pasapņošu par miicīti. Lidmašīnas iluminators likās kā labi izgaismots viesistabas logs savrupmājas galvenajā fasādē, kad to apspīd svētdienas dzelteni siltie veldzējošas saules stari. Stikls mazliet lauza gaismas rāmo plūdumu un meta blāvus sauleszaķīšus uz miicītes vasarsraibumu rotātajiem, aristokrātiski cēlajiem vaidziņiem un mierīgajā miegā aizvērtajiem garskropstu plakstiņiem. Miice gurdeni un lēni pavēra acis, bez parastās snaudēju straujības vai pamošanās pārsteiguma, neievilka strauju elpu, nesāka īdēt, žāvāties vai staipīties, neskatījās visapkārt ar pārsteigtu, neizprotošu un vaicājošu skatienu, neberzēja ar miega sildītām dūrītēm pēdējās miega kripatas acīs un neuzdeva jautājumus no sērijas "kur es esmu?" un "kā es šeit gadījos?" [pārsvarā raksturīgi alkohola cienītājiem - personīgs novērojums]. Viņa vienkārši pavēra acis, tā bija vienīgā viņas kustība, ja neskaita elpošanu un lidmašīnas vareno dzinēju troksnī nesaklausāmus sirdspukstus zem viņas svaigi smaržojošā krekliņa. Kājas miice bija novietojusi daļēji zem priekšā esošā sēdekļa, kā jau parasti ceļojumā guļoši cilvēki mēdz rīkoties, ar rokām apķērusi manu džemperi, kuru atbalstīja pret lidmašīnas korpusu un izmantoja par spilvenu, mazliet pagriezusies uz sāniem, taču pietiekami nemanāmi, lai nedaudz pagriežot galvu pa kreisi varētu ieskatīties man acīs. Viņa tās nemeklēja, nebija pārsteigta tās atrast, negaidīja, bet nelikās sevišķi pārsteigta uzzinot, kur tās atrodas, likās, ka viņa jau pirms galvas pagriešanas būtu zinājusi, kur atrodos es un kur meklējams mans skatiens. Miice pasmaidīja. Kāds no nekaitāmajiem sauleszaķīšiem apstaroja viņas laimīgi apmierināto, kluso un mieru raisošo smaidu. - Drīz būsim? - Vēl kādas 3 stundiņas. Tu labu laiciņu nogulēji.. Miice sakustējās no savas gulētāja pozīcijas, pagriezās un aplika savas labi koptās un slaidās rociņas ap maniem pleciem, jutu viņas silto augumu piekļaujamies man un ļāvu, lai manu smaržu pasauli līdz pat maliņām piepilda viņas parfīms. Saņēmu uz vaiga siltu buču, sajutu uz savas ādas pāris elpas vilcienu un, lai arī neredzēju viņas sejiņu, zināju, ka viņa šobrīd pasmaidīja, mazliet platāku smaidu kā iepriekšējo, to, kurš šķietami saglabā tās pašas viņas sejiņas nianses, tikai paver skatam nelielu blatu zobu rindiņu starp ieliektajām, sārtajām lūpu kontūrām. "Kad mēs būsim lieli, dikti daudz viss kur lidosim!" es sev nosolījos, kamēr aukstums, atzīdams savu sakāvi, lēnīgi un pazemīgi atkāpās. link 3 comments|post comment

Kawasoe un Laimīgais Lūks [Nov. 7th, 2006|10:16 pm] Slapjas peciņas. Tērptas manās zilajās botiņās, kuras nopirku kaut kad sen atpakaļ tirdzniecības centrā "Origo", toreiz, kad ar maisiņu [kurā bija jaunās kediņas] rokā mājup skrienot un galvā dungojot priecīgu melodiju metru man priekšā nokrita zemē tantiņa, kurai sāka nāk pa muti laukā putas un kura sāka dikti gārgt. Diezgan atmiņā paliekošs notikums. Tiesa, daudz vērtīgāk būtu, ja manā atmiņā būtu iespiedusies nevis gārdzošā tantiņa, bet gan kaut kāds cits interesants notikums, kura rezultātā manas zilās botiņas būtu no ārpuses pārklātas ar mūžīgu, ūdensnecaurlaidīgu slāni, kas būtu visai praktiski. Zemē guļošas tantiņas epileptiķes šādus trikus parasti neveic. Es lavierēju cauri cilvēku pūlim drēgnā un nemīlgā pirmdienas vakarā, kad ļaužu prātus jau tā ir sapisusi nedēļas pirmā darbadiena, savukārt pēdējo pilienu samazgu bļodā iepilina māte daba, pēc skaistām un sniegotām brīvdienām nošķiežot zemi ar 5 grādu siltu, slapju un dubļainu atkusni. Ļautiņi steidzās mājās, ātrāk paglābties no ārā valdošās šļurgas, jo, lai arī siltas zeķes un bieza jaciņa pasargā no aukstuma, atsevišķos gadījienos - arī no mitruma, tikai ļaunais doktors ar savu acu izgriežamo un bungādiņu pārduramo mašīnu, vai arī silta telpa, var pasargāt no āra nemīlības. Tieši tamdēļ lielā ļaužu masa gāja steidzīgā, ritmiskā solī, haotiskos virzienos, kas kļuva apmēram paralēli tikai luksaforu un krustojumu tuvumā. Pokemoni to dēvētu par pelēko masu, komunisti - par darba cilvēkiem, Freids - droši vien kādā ļoti interesantā veidā, bet man tie visi bija nekas vairāk kā pretinieki, diezgan pavāji pretinieki. Tas nekas, ka viņi visi atradās savā ikdarbadienas pusskrējienā no darba uz transporta līdzekli vai no transporta uz mājām, jo es biju hmm... kur īsti es biju? Esat spēlējuši Doom? Un Quake? Un Blood? Well, apmēram tur es atrados. Tiesa, man nebija vairāku dzīvību, tikpat kā nebija ieroču, bija limitētas iespējas "save" vai "load", bet visādi citādi - īstākā datorspēle. Turklāt, atšķirībā no iepriekšminētajiem piemēriem, es savai "spēlei" spēju atrast diezgan vērā ņemamus plusus - reālistiska grafika un skaņa, labi izstrādāti tēli, bet pats galvenais - skaidrs spēles mērķis, kurš, pārsteidzošā kārtā nebija "izbliez smadzenes visam, kas kustas", bet gan, šajā gadījumā, "statoil" temrokrūzīte, kuru biju aizmirsis u/v centra picērijā. Izlieto ūdentiņu jāsasmeļ,tipināju pakaļ krūzītei. Man patīk spēles ar viegliem sākumiem, šī nebija izņēmums. Slapjš, ar plānu rudens-aukstu viegli duļķaina ūdens kārtiņu pārklāts ledus bija viegls sķērslis, taču netīkams; tā kā augšminētā gārdzientantiņa nesvaidījās ar ūdensnecaurlaidīga kaučuka pikām [kas būtu izskatījies diezgan smieklīgi], manās botiņās bija iekļuvis paliels ūdens daudzums. Viegli, taču netīkami. Slidinājos pa kūstošā ledus kārtiņu un centos neuzgrūsties garāmgājējiem, likās, ka viņus mana klātbūtne pārlieku neuztrauc, vai arī viņi to labi slēpa, likās, ka es vēl neesmu izpelnījies to, lai viņi barā mestos man virsū. Žēl, ka man vēl nebija sprāgstvielu, ložmetēja vai mēslu dakšas, tad es varētu diezgan jautri pavadīt laiku. Bet tā kā agri vai vēlu šādi priekšmeti ir spēlē atrodami, tad mani pagaidām neuztrauca viņu ne-eksistence. "Es ieteiktu maskēties, kļūst bīstami.." He, heii, es nebiju viens! Kā jau īsteni bīstamā misijā, Džims bija kopā ar mani; īsti nebiju drošs, vai tas mani iedrošināja vai kavēja - divatā drošāk, bet no otras puses atbildība par mums abiem mazliet nomāca. - Čau, veci! Baigi aizraujoši, ne? - Kāda runa! Eu, bet nopietni, laiks maskēties... Es ar nevērīgu rokas kustību pārvilku pār galvu sava neredzamības apmetņa/plīša džemperīša kapuci, un, kļuvis neredzams, gandrīz tūlīt sāku justies brīvāk. Nebija nepieciešamas mēslu dakšas [kas gan būtu jautrāk] un līdz pretenieka galvenajai bāzei - u/v centram - devos vieglā solī. Ik pa brītiņam, varu apzvērēt, ka kāds no garāmgājējiem paskatījās tieši uz mani, taču mums visiem ir zināms, ka tas nav iespējams, jo "neredzamības apmetņa" funkcijas lieliski apraksta viņa nosaukums. Pazemes tunelī pie Stockmana ap zemē guļošu dzērāju stāvēja pāris ļautiņi baltos virsvalkos? Half-life? Lai nu būtu.. Ar spēcīgu rokas grūdienu plaši atvēru bāzes durvis. Sākumā gribēju efektīgu spērienu ar kāju un skaļu kliegšanu, taču jau pa ceļam ar Džimu bijām izrunājuši, ka es būšu samurajs, bet viņš - kovbojs. Tātad man bija jābūt klusam, gudram un drūmam, durvis spārdīt un klaigāt varēja viņš, ja neskaita to, ka Džims to nevarēja darīt, jo Džimam, kā zināms, nav kāju. Instinkti un filmās redzētais lika uz sekundi vai mazliet vairāk nostāties miera stājā un pārlaist skatu pār telpu, kurā nupat kā ierados, tad ar asu un efektīvu kustību novilku kapuci un atkal kļuvu redzams. - Drosmīgi, drosmīgi... - Jā, Džimmij, ar pēdējiem pretiniekiem - kā vīrs pret vīru! - Kā vīrs pret sievu, tu gribēju teikt.. - Nepiesienies, lūdzams.. Esat tikuši līdz beigām "Super Mario"? Es nekad neesmu, kaut arī tas ir viens no maniem mūža mērķiem. Pa ausu galam reiz dzirdēju apkārt klīstošas baumas, ka Mario pēdējais boss esot kaut kas vienkārši briesmīgs. "Ninja turttles" - ļaunais dzelzs vecis Šrēders, "Half-life" - kaut kāds milzu zīdainis, tetrī vienkārši daudzi ātri krītoši kubiņi, nezinu, vai tas īsti skaitās, bet šoreiz - "Chilli pizza" viesmīle Kristīne. Uzmeklēju viņu ar skatienu un devos pie viņas, lēnā, samuraja cienīgā solī. Biju sagatavojies uz varenu cīniņu, kas ilgtu ne vienu vien minūti un patērētu daudz spēka mums abiem, taču, man par lielu brīnumu, viesmīle nemaz negrasījās mesties man virsū ar dūrēs savilktām rokām. Es pamāju. Viņa ar profesionālo smaidņu pamāja ar galvu un nozuda kaut kādā darbinieku kambarī, pēc mirkļa no turienes atgriezdamās ar manis meklēto krūzīti rokās. "Paldies.." lēnām nomurmināju un centos apspiest vilšanās sajūtu.. Nekādu asiņaino cīniņu? Nekādu sāpju kliedzienu? Nekādu pa gaisu lidojošo zarnu un smadzeņu?? mh.. Džims skaļi svilpoja kau kādu pastulbu melodiju, viegli šūpodamies sava baltā rumaka sedlos, kā jau īstenem kovbojam pieklājas, lūpās turot zāles stiebru un zeltītajiem piešiem mirdzot rietošās prēriju saules staros, kamēr es savā lēnīgi-cienīgajā samuraja gaitā devos laukā no bāzes. Galvā skanēja Creed - Say I sākums, es no krūšu kabatas [kādas man nemaz nav [vai arī es tādu neesmu pamanījis, jo nekad nelietoju]] izvilku tālvadības detonācijas pulti un nospiedu sarkano podziņu. Džima it visur saliktās C4 sprāgstvielas vienlaicīgi eksplodēja un iela man aiz muguras pārvērtās liesmu virpulī. Iespaidīgs skats. - Jiiiiiiiii-haaaaa!!!! Labie uzvar!!!! "Jeņķis..", es norūcu. link post comment

Čats. [Nov. 2nd, 2006|12:51 am] Kā man patīk tie brīži, kad es plānoju izstaipīt noguršās kājas, izslēgt gaismu, pēdējo reizi nožāvāties un nolikt galvu uz rokas [kad guļu viens, es turu galvu uz rokas, nevis uz spilvena - vecs paradums no gatera laikiem, kad iemanījos visai ērti dusēt uz dēļu kaudzēm] un iemigt. Visjaukākie ir nevis tie brīži, kad es tik tiešām ielienu gultā, bet gan tie, kad es esmu pāris mirkļus pirms tā izdarīšānas, kad es pieceļos no pc un dodos uz gultas pusi, pusmiegā jau brīžiem iekrākdamies. Viss bija kā jau visus citus vakarus, ja neskaita to, ka tieši šodien draugiem.lv bija sadomājis aiziet no manis prom un uzgriezt man muguru, bet msn jau sen bija kļuvis par manu ienaidnieku, taču man bija nepieciešama virtuālā komunikācija ar miici, tamdēļ nācās izmantot dīvaino tvnet čatu. es biju jau ar vienu kāju jau pametis pc zonu, kad pēkšņi neaizvērtajā tvnet čatā atvērās logs, kur ļautiņš ar niku "..." man sacīja "džeks ar svītru? :D" Ou.. Es ticu, ka nebūt neesmu vienīgais, kuru šāds jautājums pārsteigtu. Nedz tajā mirklī, nedz turpmākās sarunas gaitā es tā arī nesapratu viņa nozīmi, nemaz nerunājot par sakarīgu atbildi. Izmocīju pārīti dīvainu jautājumu, uz kuriem saņēmu vēl dīvainākas atbildes, kas miega alkstošajām smadzenēm likās vareni uzjautrinoši. Nolēmu, ka pačatošana ar ... varētu būt ārkārtīgi jautrs pasākums, tamdēļ uzliku skyforger "latviešu strēlnieki" albūmu un ielaidos sarunā ar ... . Viņš ir pusis. 14gadīgs, no rēzeknes. Viņam ir astma [tas gan nau smieklīgi] un audžuvecāki [kas arī nau ļoti jautri], 10ls kabatas nauda dienā un viņš ir pastulbs un lēni raksta [man patīk ātri izdarīt secinājumus]. Strēlnieki jau bija izcīnījuši Plakanu un Veisu kauju, kad sekoja ... liktenīgais jautājums - ar ko tu šobrīd nodarbojies. Sev vien zināmu apsvērumu dēļ es uzskatīju par mazliet sarežģītu fīču izskaidrot 14gadīgam pastulbam pusītim, ka es mēģinu samiksēt kopā astotdaļtakts ilgumā bungu sitizētos semplus, lai nebūtu jātērē naudiņa par ierakstiem studijā, tamdēļ minu vieglāko atbilžu taciņu un atbildēju - muzicēju. Puisītis pāris sekunžu laikā no parasta neko daudz neizsakoša čata biedra pārvērtās par gandrīz vai cērmi, no kuras nevar tikt vaļā, "sarakstīsimies biežāk?" "iedod savus kontaktus!!" un "jēziņ, mūziķis!" bira kā no pārpilnības raga. Nelīdzēja nedz mani skaidrojumi, ka es neesmu nekāds mūziķis, nedz izlikšanās, ka neesmu dzirdējis viņa jautājumus, viņš bija neatšūdināms, līdz manam sarunbiedram apnika dīkt manu meila adresi un sekoja nosodošais "visi mūziķi ir lepni, tu neesi izņēmums!". Oh well.. Strēlnieki jau bija izšķaidīti 16tā gada kaujās un nāves salā, kad ar mani sāka runāties sennnija. Sennnija bija patīkamāks sarunu biedrs par pastulbo puisīti no Rēzeknes, viņa man neuzplijās, necentās mani aizvainot un nekāroja manus kontaktus. Tiesa, sennnijai bija viens nopietns trūkums kā sarunu biedram - viņa mazliet par daudz klusēja, precīzāk sakot, ja neskaita vienu "cHaw!", viņa nepateica pilnīgi neko. Būdams visnotaļ labi audzināts, es atbildēju ar savu literāri un ortogrāfiski daudz pareizāko "čau.", pacietīgi gaidot, kad viņa, kā sarunas uzsācēja, teiks nākamo frāzi, ko viņai pilnīgi noteikti liek darīt čatotāju goda kodekss. Taču sennnija laikam nebija pazīstama ar šo kodeksu vai arī bija to aizmirsusi, tā vai citādi, viņa tā arī nevienu pašu burtiņu vairs neminēja. Oh well.. Ziema bija pienākusi 1916tajā gadā un strēlnieki bruka virsū ledū kaltajam Ložmetējkalnam. Dusmīgais ... atkal ierunājās. Lai lūgtu piedošanu? Lai aptvertu savas kļūdas? Lai pateiktu "ej kakāt" vai "arlabunakti"? Lai ar viņpasaules balsi prognozētu manu nāves dienu? Nē. Viņš izvēlējās variantu, kurš man būtu ienācis prātā kā pēdējais - draudus manai veslībai, ja es nelikšu mierā sennniju.. Khem, es jau neko nesaku, bet mis sennnijai es pateicu 3 burtus un vienu pieturzīmi, turklāt, ir pagrūti iedomāties, kā man spētu kaitēt Rēzeknē dzīvojošs 14gadīgs astmatiķis.. Klepos man virsū? Es grasījos šos savus apsvērumus viņam izklāstīt, taču viņs mani pārsteidza ar savu paziņojumu, ka viņam "deg olas", kas visumā ir ļoti interesanti, un aizdevās prom no čata. Oh well.. Es laikam tomēr papūlēšos ieinstalēt msn. link 1 comment|post comment

Saņem, Makdak! [Nov. 1st, 2006|10:52 pm] Pasaka par 3 ziemassvētku gariem, kuri nāk ciemos ir gana šizīga, lai es normālos apstākļos nevēlētos viņu pieredzēt savā dzīvē, nemaz nerunājot par viņas uzlaboto versiju ar 2iem, bet jocīgākiem gariem. Bet, protams, kā jau parasti, dzīve man iesmērēja pavisam apgreidotu variantu. Surprise, surprise... Dusēju savā gultiņā, izbaudīdams vēlās pēcpusdienas snaudas jaukumus. Tieši pirms miega prātā nejauši iemaldījās sen dzirdēta Gunčāra frāze, ka „pēcpusdienas snaudas sapņi ir daudz biežāki un spilgtāki, nekā naktīs”. Un paskat, mani pamodināja nevis putniņu treļļi vai kaimiņos esošo strādnieku trejstāvīgie izteicieni, bet gan bikstījiens manā pēdā un mana ziemassvētku gariņa frāze – celies. Tas nebija ne mirušais vijolnieks, nedz dīvainais vecis no kapsētas, nedz arī tas trešais, kurš allaž paliks tikpat neslavens kā otrā māsa Hiltone. Mans dīvainais gars apbrīnojami līdzinājās manai vecmāmiņai un modināšanas frāze bija nevis „celies un ejam uz kapsētu pilnmēness gaismā ēst vārītus līķus”, kas būtu tikai normāli, bet gan alternatīvais „celies, tētim vajag tavu palīdzību kartupeļu nešanā!”. Nu gan.. - Vai šis ir kāds dikti jocīgs sapnis? - Nē, celies. - Droši zini? Mums īsti nav kartupeļu, nemaz nerunājot par nepieciešamību viņus kau kur nest.. - Kartupeļus tikko atveda, tētis tevi lejā jau gaida.. - (nopūta). Pa miegam gandrīz pakrizdams, klunkurēju uz „lejā”, lai paskatītos, ko šis sapnis vēl spēj piedāvāt. Dankš (sienā ieskriešanas skaņa), jauki. Pagalmā stāvēja tētiņš ar kartupeļu maisu pie kājām. Tiešām lielu kartupeļu maisu. Tiešām LIELU. Piegāju viņam klāt un ar „Eināra jautājošo izteiksmi” sejā vaicāju: - Vai tu esi īsts? - Jā. - Droši zini? - Jā, nesam! Piebikstīju viņa plecam. Silts un ciets. Šis tiešām ir dīvainākais sapnis pasaules vēsturē. link 2 comments|post comment

Foto [Oct. 28th, 2006|11:05 pm] Kad es vēlējos sev iegādāt digitālo kameru, kas gan bija diezgan sen, galveno lomu manā nākotnes kameras, kuru es tā arī neesmu nopircis izvēlē, spēlēja kāds no fotografēšanas lielumiem, kuru es tā arī neesmu iemācījies atminēties. Bet tas bija diezgan jauks lielums. Ar viņa palīdzību varēja uzņemt mašīnas attēlu tā, lai viņas gaismas izskatītos pēc garām, izstieptām līnijām, attiecīgi, baltām vai sarkanām, vadoties pēc tā, no kuras puses mašīna tiek nofotografēta. Tādas bildes man allaž ir patikušas [lai arī viņas visas ir diezgan primitīvas un vienveidīgas], viņas manu mīļāko bilžu topā ieņem stabilu trešo vietu aiz zeltainajām mežu ainavām un apsnigušajām eglītēm. Urbanizācija. Stāvēju uz gājēju tilta pār Jūrmalas šoseju un tumšajā rudens vakarā ar skatiem ķēru iespējamās, ar kruto fotografēšanas fīču Kabacis [jo, kā jau minēju, man nau ne jausmas, kāds ir viņas patiesais nosaukums] uzņemtās bildes. Uz mana vaiga elpoja blakus stāvošā miice, žaketes atlokus plandīja vējš. Tilts ik pa brītiņam nodrebēja no vēja pūtieniem un es klusībā cerēju, ka šī tilta projektētājs un viņa celtnieki ir vadījušies pēc vienota tērauda standarta ["nav nekas tik nozīmīgs būvniecībā, kā vadīšanās pēc vienotā tērauda standartiem!" - kopīraits -docents, kurš vadīja konstrukciju praktisko nodarbību, un kura uzvārds bija Pa[kau kāda dabas fīča [piemēram Paeglītis]]]. Cigaretes oglīte mazliet svilināja pirkstus, bet vēl nebija pienācis tas brīdis, kad svilināšana vairs nav izturama un cigarete jānomet zemē un jāsamin ar kāju. Man reizēm patīk domāt, ka šādi es izglābju kādu, piemēram, mežu vai pļavu no biresmīga ugunsgrēka, bet iespēja kaut kam aizdegties uz dzelzsbetona konstrukcijas bija visai maza, tamdēļ izkaltušo jūlija zāli augam zem manām kediņām es piedomāju klāt pats. Gara acīm jau skatīju Greenpeace diplomu pie manas istabas sienas kā gada labākajam ugunsgrēku novērsējam, kad kāda mašīna pabrauca zem tilta un skaļi jo skaļi nospieda taures signālu. - Iztraucēja tevi no sapnīšiem, ko? - Jā, Džimij, iztraucēja gan. Es īsti nezinu, ko vecais lāga zēns Džims no manis gribēja, bet īpaši nealku to uzzināt. Kādu laiku mans dīvainais biedrs man bija licis svētu mieru, bet nu, man nezināmu iemeslu dēļ, bija sadomājis pēkšņi atgriezties. - Baro vēzīti? - Nau man tāda. - Njā, vēl jau, protams, nau, bet nākotnes perspektīvas.... Vai es esmu kādreiz minējis, cik trakoti mani kaitina Džima paradums neko īsti nepateikt līdz galam? Un arī tas, ka, ja arī viņš kau ko it kā pasaka līdz galam [kas gan notiek reti], tad viņa sakāmais ir tāds, ka pat CIP kriptogrāfi no viņa neko neizlobīs. - Kas ir ar perspektīvām? [man patīk lietot uzbrūkošu toni, sarunās ar džimu, tas mūsu komunikāciju padara mazliet ciešamāku. Pretējā gadījienā viņš kļūst par īstu sodību]. - Nekas, nekas, vnk statistika... ir vēzīša pusē.. [viņš šķita mazliet samulsis] - Džim, [ieturu pauzīti] aizveries. - Labi jau labi, aizvēršos ar.. Uz mana vaiga uzplūda silta elpiņa un miices augums piekļāvās tuvāk manējam. Es satvēru viņas plaukstiņu un apliku viņai apkārt savas žaketes atloku. Viņa pasmaidīja un turpināja vērot lejā esošo auto plūsmu, viņas skropstas mazuliet pakustējās, kamēr viņas skaistās, zilās acis sekoja līdz pašu izvēlētiem priekšmetiem. Viņa pagriezās pret mani un apveltīja mani ar savu skatienu, reizēm liekas, ka viņa spēj vienlaicīgi izpētīt ik katru manu sejas vaibstu un sīkāko detaļu un skatīties man tieši acīs, tā ir diezgan apbrīnojama sajūta. Viņas vaidziņus vēja brāzmas bija padarījušas mazliet sārtus un matu sķipsnas, kas krita priekšā viņas sejai, smaržoja pēc agra rīta viņas gultā. - Ejam? - Labi! link 3 comments|post comment

[Jul. 10th, 2006|01:19 am] tātad, man pavērās 2as iespējas - taisni vai pa kreisi. biju pietiekami ilgi metis bezjēdzīgus lokus pa kriminogēno pārdaugavas guļamrajonu, citiem vārdiem, imantu, biju noguris, izslāpis, sakarsis un, pasarg dies, kā man vajadzēja labierīcības. "mājup, ātrāk mājup" tajā brīdī varēja kļūt par manu dzīves moto. tikai... neizplūstot sīkumos, minēšu, ka jau kopš agras bērnības, katru reizi, kad man ir nepieciešams ko vērā ņemamu paveikt, gadās kāda mana visnotaļ vērā ņemama īpašība, kura traucē. ja man vajag daudz naudas, esmu par izšķērdīgu, lai ko iekrātu, ja man vajag labi beigt vidusskolu, esmu par slinku, lai to izdarītu, ja man vajag ātri tikt mājup no imantas.... esmu topogrāfijā pilnīgi stulbs. nē, nopietni. frāze par apmaldīšanos 3 priedēs vistiešākajā veidā attiecas uz mani, es to pat esmu visburtiskākajā nozīmē paveicis, ja neskaita to, ka tie bija bērzi un bija pieci. enīvei, taisni vai pa kreisi. viss, ko es zinu, ir mani 2 orientieri - tramvaja sliedes, gar kurām jābrauc, un radiotehnikas ēka. jāatzīst gan, ka sliedes es pakāsu jau pirms laba laiciņa un man nebija ne jausmas, vai viņas ir kau kur tuvumā meklējamas vai nē, savukārt radiotehnikas torni vai ko viņam ļoti līdzīgu es redzēju tālumā vizam samērā skaidri, atklāti sakot, 2os tālumos, jebšu manai sadirstajai redzei šķita, ka tas sūda tornis vai kas tamlīdzīgs ir gan taisni, gan pa kreisi. "eu, ko daram?" prātā izmetu monētu, nesagaidīju, uz kuru pusi viņa nokritīs [jo tā vienmēr gadās cipars, nau interesanti] un griezos pa kreisi. sāku gandrīz gavilēt, kad pamanīju, ka braucu paralēli tramvaja sliedēm, jo nāve no sprāgušām nierēm velns-zin-kurienes vidū nevilināja. pēc pārsimts metru nobraukšanas uzmanību saistīja kau kas mirgojošs priekšā. mašīnas avārijas gaismas. bumeris. melns. stāvošs ceļa malā. atvērts kapots, jo viņš acīmredzami nestrādā. un divas blondīnes tērptas drēbēs, kas pēc izmēriem atgādina peldkostīmus, stāv un vēro to, kas atrodas zem kapota, acīmredzami pūloties saprast, kas ir viņu mašīnītei lēcies. un man, kā jau kārtīgam vīrietim būtu jāapstājās un nabaga nelaimē iekļuvušajām meitenēm jāpalīdz? lai takš viņas iet dirst! neviena blondīne ar melnu bembi un stilizētu peldkostīmu nejēgtu atvērt mašīnas kapotu! apstāšos, no krūmiem izlīdīs koļa, sados man pa bieti un nozags mašīnu. nē, nu tiešām, ejiet dirst! link post comment

diena man pašam [Jun. 28th, 2006|08:06 pm] man nau klausterfobija. vismaz, cik man zināms, man nau. vienkārši tā šaurā tērauda kaste ar spoguli pie vienas sienas un sīkām displeja podziņām pie otras galīgi nevilina. turklāt, ja tā ierodas pēc izsaukuma un, gluži kā gaidot tevi, atver durvis.. lifts.. vai esmu jau minējis to, ka man nau, vai vismaz nau novērota klausterfobija? jā, šķiet, esmu.. es nevarēju iedomāties, nevienu iemeslu, kamdēļ tā sūda kaste man nebūt nešķita vēlama. iespējams pie vainas bija karstums, kas valdīja visapkārt. iespējams, savu tiesu šajā izčakarējam-eināru padarīšanā paveica kau kāda bērnības trauma. vai arī vnk netīro darbiņu pastrādāja garie, tukšie gaiteņi, dzīvu dvēseļu trūkums tuvumā un rīta pusē uzspēlētais "exmortis 2", kurš, gribot-negribot, domas vedināja uz zombijiņiem, kuri ar saviem mazajiem zobiņiem mani sagrauzīs, ja es iekāpšu liftā. ehhh... "uz tikšanos dominā!" vēstīja uzraksts pie gaiteņa griestiem. fak, viss, ko es vēlos taču ir nokļūt autostāvvietas augšējā stāvā, āmen! klausterfobija? taču nē! bet iekāpjot tajā nolādētajā verķī grīda it kā mazliet pārvietojas. esat ievērojuši? ņem un pārvietojas. well, patiesībā, nebija jau nemaz tik šausmīgi. nebija baisu ēnu, nebija biedējošu tēlu spogulī, kuri, paskatoties aiz muguras tur vairs nav, nebija griezīgu kliedzienu un pēkšņas gaismas izdzišanas. bija tikai durvju aizvēršanās, bet tikai pēc tam, kad es biju nospiedis podziņu, uz kuras bija attēlotas ciet verošās durtiņas, man šķiet, ka tas neskaitās pārlieku baisi. un tad 3ā stāva poga. vienreiz. otrreiz. trešo - 7 to reizi. nekādas reakcijas. nu toč sāk palikties neomulīgi. mani, kediņās tērptie solīši dipināja no turienes prom kā mazi, traki āpsīši. klausterfobija? phe.. link post comment

es neesmu vampīrs [Jan. 23rd, 2006|12:36 am] 2 punkti no 100 iespējamajiem testā "vai es esmu vamprīrs", turklāt, tie paši iegūti par jautājumu "vai man no rītiem ir grūti pamosties?" un "vai man nepatīk, kad manā sirdī mēģina iedurt mietu vai mani sadedzināt dzīvu?". Well, tas vismaz mani atbrīvo no jebkādām šaubām par to, ka es varētu būt vampīrs. Jebkādām. -Tev derētu izpildīt testu "vai tev ir šizofrēnija?". -Nē, Džim, man nau šizofrēnija, man nav aknu cirozes, tuberkolozes vai mandeļu vēža, ar mani nevajag aprunāties, un, nedod dievs, nesāc atkal dziedāt to kakaino "menuetu", paldies! -Kā vēlies, vecīt... Man nepatīk mana datora izvietojums, es neredzu tikpat kā neko no notiekošajā pārējā telpas daļā, manam skatam paveras tikai logs un istabas stūris. Es apjēdzu, ka likt kompi, piemēram, istabas vidū nav tā labākā ideja, bet pašreizējā situācija arī man pie sirds neiet. Par to, cik nelāgi mans kompis ir novietots, nupat iedomājos vēlreiz. "šļūk, šļūk", apmēram šādi var aprakstīt skaņas, kuras nupat, pāris mirkļus atpakaļ, varu apzvērēt, es dzirdēju. -Džim?! -Ko? -Ko es tikko dzirdēju? -Kā ellē lai es to zinu? -Tādu kā šļūkāšanu... -Suns droši vien kasījās.. -Ar "šļūk, šļūk" skaņu suņi pārlieku bieži kasīties nemēdz... Īsa pauze, laikam arī nopūta -Einār, man tiešām nau ne jausmas, ko tu dzirdēji. [skumjš tonis] -Tu esi saskumis? -Nē, noguris. -Ejam gulēt? -Droši.. [man tomēr liekas, ka es saklausu skumjas] link 3 comments|post comment

Bērnības atmiņas [Jan. 21st, 2006|01:59 am] Mmm, kā man patīk vasaras naktis!! Patīk, cik nu vien sevi spēju atminēties. Laikapstākļi nav svarīgi, es viņas tik un tā izbaudu, mainās tikai mana loga stāvoklis, attiecīgi no atvērta [patīkams laiks] uz aizvērtu [sūdīgs laiks], savdabīgs barometrs. Tā nu es čuču savā, pēc svaiguma smaržojošajā gultasveļā, noberzies tīrs, izmazgājis zobus un neskuvies, jo bārda man vēl neauga, turklāt, trakoti smieklīgi izskatītos, kā 10 gadus vecs bērns skūtos. Barometrs - logs liecināja, ka ārā laiciņš ir patīkams, sajutu ar savu mazo degunteli, cik gaisa plūsma ir silta un glāstoša. Miedziņš tuvojās, pievēru actiņas, laidos snaudā... -Eu, tu, trijstūrgalva, vai tu pareizi mācies latviešu valodu? ??? Līdz pat šaj baltai dienai, manā rīcībā nav pietiekami stipra jēdziena, kas spētu adekvāti raksturot manu tābrīža izbrīnu. Ja cilvēkiem fizioloģisku iemeslu dēļ nebūtu iespējams just izbrīnu, es droši vien smietos tā, ka no gultas izkristu, bet visādi citādi, biju pārlieku pārsteigts, lai ko tādu pasāktu. Balss piederēja manai māsai, kura jau kādu stundu bija cieši aizmigusi [es zinu, kā viņa elpo, kad ir cieši aizmigusi, viņa elpoja tieši šādi]. -Ko?? [vienīgais, ko tobrīd spēju izdvest, un tas pats prasīja kādas piecas sekundes] -Paprasi labāk Klāvam Briedim! Es to labprāt paprasītu. Klāv? Autora piezīme: nedz es, nedz mana māsa nespējam savā paziņu lokā atminēties cilvēku vārdā Klāvs Briedis, viņš nav sameklējams civilpersonu reģistrā, telefona grāmatā vai draugiem.lv, taču tas man neliedz apšaubīt viņa eksistenci. Piezīmes beigas [tā kā beigas [tiešām beigas [viss]]] link 2 comments|post comment

Gandrīz vasara [Jan. 19th, 2006|11:31 am] Mmm.. "tā kā vasarā", pie sevis noņurdēju. Īstenībā, es nebiju īsti drošs par to, kā tieši izskatījās vasarā. Debesis bija koši zilas un no mana loga redzamo māju fasādes apspīdēja spoži saules stari. Vienīgi staru krišanas leņķis laikam atšķīrās, visādi citādi, es neredzēju nedz kailos koku zarus, nedz nosarmojušo asfaltu, nedz cilvēkus, kas bija satuntulējušies savos n-tajos apģērba slāņos, lai pasargātu sevi no speldzīgā sala. Prātā sev jau uzbūru ainu, kā tas varētu izskatīties. Iztēlē piesviedu skatam klāt vēl arī lielas sniega kupenas un bērniņus ar ragutiņām. Varbūt vēl kādu belašu pārdevēju, kas lēkā un vicina rokas, lai sasildītos. Pilnīgākai ainai noderētu vēl kāds dzīvnieks, bet vienīgais, kas man nāca prātā bija alnis [kaķīti es nevēlējos likt 25 grādu salā], kas pilsētas ainavā šķita diezgan banāli. Uz fronti soļojošo un dziedošo karavīru vienību es arīdzan neiekļāvu. Tātad, tās nu bija tās lietas, kuras aiz sava loga es neredzēju [it sevišķi alni], jebšu, es neredzēju ziemu. Protams, man atlika vien piecelties no krēsla un aizdoties tuvāk logam, paskatīties lejup un secināt, ka vectētiņš sals ir ieradies, bet es to nevēlējos. Atlika man vien sev iestāstīt, ka ir vasara, un manā rīcībā šobrīd nebija neviena pierādījuma, ka tā nav. Tiesa, pie sienas istabā karājās kalendārs, kurš vēstīja, ka ir decembris [pagājušā gada] un gaisa temperatūra istabā īsti neatbilda vasarai, bet es ātri likvidēju šos sīkumus, kalendāru noņemot un terminu "ir vasara" nomainot uz "ir vasaras rīts, kad gaiss vēl nav īsti iesilis". Tā! "Saņem, loģika, tu esi relatīva!", apmierināti nopūtos un sakrustoju rokas uz krūtīm, priecājoties par savas izdomas varenību. -Tā kā atņemt mazam bērnam konfekti, vai ne? Paskat, vecais labais Džims atkal viesojas. -Jā, iedomu tēls, apmēram tā. -Nu, ko lai saka, īsti varonīga rīcība. Malacis, Einār, es no visas sirds ar tevi lepojos! -Tiešām? -Nē. link 3 comments|post comment

[Jan. 18th, 2006|05:48 pm] Pie taktsmēra 4/4 un tempa 160 stieni minūtē viena takts ilgst tieši pusotru sekundi. Astotdaļnots ilgst 0,2 sekundes, sešpadsmitdaļnots - divreiz mazāk. Plecā jau bija ievilcies kas līdzīgs mazam krampītim, kamēr pirksti ar pēdējiem izmisuma spēkiem centās tik līdzi tumbās skanošajai melodijai. Bezcerīgi. "Es atļaušos piebilst, ka tev uz īkšķa jau ir uzberzta tulzna." Es pametu ašu skatu visapkārt, nepaspēdams pat sajust izbrīnu, kas ellē ko tādu varētu teikt? Vecmāmiņa, kura virtuvē cepa pankūkas, vai suns, kurš nav diez ko runīgs? Īss izbrīna mirklis, pietiekami garš, lai ar acs kaktiņu es pamanītu, ka ārā ir iestājusies tumsa. It kā nav pārlieku vēls, kādas 10 minūtes pirms 6iem, bet jau... Tā. Crap!! -Es teicu, ka tev ir uzberzta tulzna, uzlīmē taču plāksteri! -Čau, Džim! Tu nu gan sen nebiji manīts. Es īstenībā nebiju īsti drošs, ka Džima atkalparādīšanās man nepatīk, viņš nebija mani apciemojis kopš vasaras vidus, ja nemaldos, pēdējo reiz viņš ieradās, kad es upītes krastā baudīju vasarīgo puskrēslu, augusta ziedu smaržu un priecēju ausis ar zemes vēzīšiem, kuriem, kokteiļa papildināšanai, klusītēm piebalsoja ūdens čalošana. Toreiz Džims mani tracināja, dziedot Menueta dziesmiņas, un es solīju viņam izšķaidīt pauri. Tas ir, ja viņš būtu cilvēks, protams. -Tev manis pietrūka? Es negribēju, lai viņš zin patiesību, lai arī bišķīt biju sailgojies pēc mūsu sarunām, es viņam nekad to neteiktu. -Nē! [kādu sekundi apsvēru turpmāko jautājumu, "kādi vēji tevi šurp atpūtuši?" skanēja pārlieku banāli, "kas ir?" - pārlieku rupji, jāsameklē vidusceļš] Ko vēlējies? -Tu nezini? -Nē. -Nejūti? -Nē. -Spēlē ģitāriņu, ja? Grūts gabals? [nav melots] Nevari nospēlēt? [tā nav!] Ne sūda nemāki? [klaji meli!!] Nu ja, tā jau ir! -Un tas mūs noved pie? -Ej nost, cik tu spēj būt neapķērīgs!! Tev taču vajadzēja mani sveikt atplestām rokām! Es tev atnesu novēlotu Ziemassvētku dāvanu - tavu pesimismu! Tu to verķi nemūžam nenospēlēsi, piekāsīsi Justu, viņš sajuks prātā un tevi nogalinās, labrīt, saulīt!! -Džim, ej tu [izteiksmīgs žests].. link post comment

Čiksas [Aug. 30th, 2005|11:47 pm] Pirmā nakts zvaigzne bija sarkana, spoži sarkana, citu pie debesīm vēl nebija. Citu nebija, jo pirmā atradās uz Saules Akmens jumta un tā bija spilgti sarkana lampa, kādas nu mēdz atrasties visu ausgtceltņu augstākajos punktos. Satumsa agri, agri priekš vasaras. Ziemā, tādā pat laikā piķa melna nakts ilgtu jau daudzas stundas. "Baigi ātri kļūst tumšs," negaidīdams nekādu atbildi noteica Gunčārs. Einārs ar viņu atkal sēdēja uz tuvējās daudzstāvu stāvvietas jumta un nodarbojās ar... Viņu populārākā nodarbe uz jumta, šķiet, bija nekā nedarīšana. Ja Gunčārs šo frāzi nebūtu izrunājis, to, visticamāk, būtu pateicis Einārs, viņu abu prāti dabojās pārsteidzoši līdzīgi, daži cilvēki viņus uzskatīja par brāļiem Gaiss bija dzestrs, par siltu vasaras vakaru to nu nekādīgi nevarēja dēvēt. Betona konstrukcijas visapkārt nebija saulē uzkarsušas, kā tas mēdz būt jūlijā, viņas bija tikai mazliet siltākas par gaisu. "Ko vēl par viņu tu vēlies man pastāstīt?", Einārs sāka uzdot jautājumus. "Viņa ir pareiza." "Ou-kei, tas jau ir tā kā zināms..." "Nu nē," Gunčārs turpināja, "par jebkuru lietu izvēlies vispareizāko iespējamo viedokli un tas pilnībā sakritīs ar viņas domām. Turklāt tur bieži trūkst loģikas." Einārs uz brīdi iegrima pārdomās, apsverot nākamo jautājumu. "Tad tu vairs nepīpēsi?" Pauze. Pāris sirdspukstu garumā, bet tomēr pauze. "Nē. Kādu laiciņu nē. Viņai tomēr ir baigie aizspriedumi, es nogaidīšu, un tad mēģināšu viņus pamazām mainīt." "Viņa ir stūrgalvīga?" "O, jā! DRAUSMĪGI STŪRGALVĪGA!!!!" Gluži kā trimdinieks, kas pēc ilga izsūtījuma atgriezies dzimtajā pusē, Einārs pēkšņi saprata, cik tas ir pazīstami. "Opā," viņš nodomāja, "dibinam klubiņu?" link 1 comment|post comment

''Māster, jūs no manis prasāt pārāk daudz!!'' [Aug. 16th, 2005|09:18 pm] Tumsa. Palēnām, pavadot pēdējo saules staru atblāzmu debesīs, tā ieradās un palēnām pārklāja visu, kas sniedzās ārpus savādās gaismas bumbas, ko izstaroja mājas logi. Redzēt varēja nelielu daļu mauriņa, tuvējos krūmus un citu māju gaismas sfēru iluminācijas. Tipiska, vidēji silta augusta nakts tipiskā piepilsētas privātmāju rajonā. Einārs sēdēja uz palodzes, galvu atspiedis pret loga stiklu, un vēroja ārā notiekošo. Precīzāk sakot, ārā nenotiekošo, jo nekas īpašs jau nu tur nebija. Viņa dvaša kondensējās uz rūts, ar glāzes malu un pirkstiem Einārs centā veidot ornamentus. Kad ornamentu veidošana kļuva bezjēdzīga [viņiem nebija itin nekādas kaut cik simboliskas nozīmes, viņi nebija pat vizuāli baudāmi; taisnību sakot, viņi bija atbaidoši] Einārs mēģināja rakstīt. Smadzenēm pat nebija jāpiepūlas izvēlēties vārdus, prāts viņus pats izvēlējās random secībā un pirksti viņus attēloja. Uz dīvāna sēdēja Kristaps ar savu meiteni, abi skatījās televizoru, vismaz tā Eināram šķita. Patiesībā viņam nebija ne jausmas, ar ko abi balodīši nodarbojas, viņam bija arīdzan diezgan vienalga. Apkārtnotiekošais vienkārši nenonāca līdz apziņai. Viņs nebija saskumis, vientuļš vai izbesījies, tiesa gan, nebija arīdzan diži priecīgs, aktīvs un pozitīvs, viss sķita apbrīnojami vienaldzīgs, tumsa ar saviem valgiem bija notvērusi Eināra prātu savos tīmekļos un Eināram pret to nebija nekas iebilstams. Viņš nebija nekāds. Vienmuļos televizora trokšņus pārtrauca kaut kāda balss, vismaz tā Eināram likās. Prāts vēl joprojām nestrādāja, tādēļ viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis. Tāda pat skaņa, precīzāk - skaņu sērija, atskanēja vēlreiz, dziļi Einārā pamodais ilgstoši snaudošais pūķis ziņkārība, smadzeņu zobratiņi sāka uzņemt apgriezienus un domāšana jau bija tuvu parastajam līmenim. Einārs nebija sapratis pirmās divas identiskās frāzes, bet viņs jau zināja, ka ja kas tāds atskanēs trešoreiz, viņs to uztvers, apstrādās un izpratīs. Skaņas bija Kristapa balss un viņa teiktais bija adresēts Eināram. "Tu kurls esi?! Rīt Ginta ielido Latvijā!!" Reakcijas nekādas, vēl vismaz sekundi tā bija tāda pat skaņa kā smiekli blakus istabās, prāts vēl nebija visu sapratis, līdz.... Līdz brīdim, kad sekoja kas līdzīgs sprādzienam... Garīgam sprādzienam... Einārs to gluži vai ieraudzīja, skaidrums, ar kādu šī doma piemeklēja ierūsējošo apziņu bija fenomenāls! Nākamo sekundi sekoja šoka pildīts klusums, līdz pār lūpam nāca pirmie vārdi. "Nu ir Sūdi!!" "Jā, es arī teicu to pašu. Pārsteigums, ne?" "Un kāds vēl! Shit!" "Mhm. Es viņai to neteikšu..." "Vai viņa jau pati ir interesējusies?" "Jā, vakar man zvanīja." "Un ko tu teici?" Eināra sirdī pamodās vāja cerība. "Slīdēju cauri," cērība sabruka, "es viņai to neteikšu!" Ginta. Viņu pirmais vokāls un līdere. Precīzāk gan, kritiķis, kura atrisināja visus par un ap viņu samilzušos konfliktus, vienā jaukā dienā nozūdot uz īriju. Nu viņa vairs nebija nevienam vajadzīga, bet viņa pati to nezināja, neviens viņai to nebija pateicis. Entuziasma pilna Ginta būs gatava turpināt iesāktās fīčas, līdz kāds viņai atklās skarbo patiesību un visus viņas sapņus sagraus kā zemestrīce kāršu namiņu. Un nez kāpēc Eināram šķita, ka šāda rīcība tiek gaidīta tieši no viņa. Uz loga kondensējās nopūta, kurā pirksti iedrukāja vārdu "shit". link post comment

šis tas ir mēms [Aug. 13th, 2005|09:16 am] Zeme vairs nebija spējīga uzsūkt sevī ne grama ūdens, viss, kas vien varēja būt samircis, bija samircis. Apkārtni, cik vien tālu skats sniedzās (kas, konkrētāk būtu līdz mežmalai kāda puskilometra attālumā) klāja haotiski izsvaidītas ūdens lāmas, kas, savienotas ar sīkām lietus ūdens un dubļu tērcītēm, lēnām pārvietojās ur reljefa zemākajām vietām. Agrīnie saules stari uz īsu brīdi parādījušies, atkal paslēpās biezajos, svina pelēkajos mākoņos un drēgnajā miglā. "Šitais jau sāk kļūt nomācoši," Einārs izkāpa no mašīnas, iemērcot kājas pirmajā šīsdienas peļķē. Mašīna pārtrauca skanīgo putnu rīta plejādi (šorīt gan tā sastāvēja pamatā no kaijām) ar diviem identiskiem pīkstieniem un durvju aizslēgšanas īso klikšķi. "Guut!" Einārs zināja, ka vāciski to uzrakstīt viņš pilnīgi noteikti neprastu, gluži tāpat, kā viņš neprastu vāciski uzrakstīt jebko citu. Uz tuvējā soliņa pievēris acis un zodu atstutējis pret krūtīm gulēja Arvīds, saukts arīdzan par Mēmo. Ironiski, taču mēms Arvīds nepavisam nebija, viņš bija kurls un gandrīz akls, taču ne mēms. Un tomēr, nevis Arvīds, bet Mēmais. Uz zemes pie Mēmā kājām gulēja tukša, netīra burka, no kuras dvesa spirta sīvums - viņs atkal bija piedzēries. Uz neilgu brīdi Mēmais piepacēla galvu un aplaida duļķainu, nefokusētu skatienu tuvējai apkārtnei, taču nepamanīdams pāris soļu attālumā stāvošo Eināru. Einārs sāka dusmoties uz matu šķipsnu, kura jau labu laiciņu uzkrītoši līda acīs, izvilka vienu roku (savu) no kabatas un atglauda dumpīgo šķipsnu aiz auss; Mēmais, šķiet, pamanīja kustību un, pieliecis galvu, sāka pētīt Eināru. "Aaoiii, jai kaaah jiki-jiki-jiki. Ei, eiiiii, japak, keeeaaah gabaaaa!!" Ak, jā neliels sīkums - Mēmais bija ne tikai vājredzīgs un kurls, bet arī pilnīgi ķerts. Viņa jumts bija aizbraucis jau labi sen un nu atradās ļoti tālu. "Labrīt, Mēmais! Skatos, atkal dzēris esi!" "Eeeojaaaah!!" "Paldies, man iet labi. Jēziņ, Mēmais, tev nevajadzētu tik daudz ..." Einārs aprāvās. Prātā uzjundījās atmiņu ainas par to, ko viņš pats bija darījis pāgājušonakt, atrazdams savā mājā nevienam nepiederošu viskija pudeli. Visi minējumi par to, kā viņa gadījusies pie Eināra gultas veļas nesniedzās daudz tālāk par citplanētiešiem. Citplanētiešiem, vai arī māsas dzimšanas dienas pasākumu kā rezerves variantu. Kad viskija aizmiglotais prāts jau tiecās uz gulētiešanu un ķermenis bija ļengans kā puvis ābols, nez no kurienas atkal uzradās Džims. "Atkal dzeram, ko?" "Pazūdi!" Džima ierašanās Eināru itin nemaz neiepriecināja. "Opā, vai tā kāds sagaida senu draugu?!" "Nekad neesmu teicis, ka tu esi mans draugs. Ko tev vajag?" "To pašu ko vienmēr - man ir šis tas sakāms." "Sper tik ārā!" Einārs bija drošs, ka nekas ko Džims sāks stāstīt, nevarēs viņu atturēt no ieslīdēšanas tīkamajā miega zonā. Džims sāka atkal kaut ko vervelēt, šoreiz Eināram pat īsti netapa skaidrs, ko Džims viņam pārmet, ausīs nejauši nokļuvušie vārdi "fragments" un "neorģināls" neko daudz neizteica. miegs bija jau ar roku aizskarams, līdz brīdim, kad... Līdz brīdim, kad pie galvas stāvošam telefonam iemirdzējās displejs, iespīdējās taustiņi, sāka spīdēt palīggaismiņas un ar "Tididididididiuu" skaņu telefonā parādījās sms. "Mīce." "Ou, johaidī, tu smaidi!!" Džims kļuva manāmi neapmierināts. "Jā," atzina smaidošais Einārs "smaidu gan!". Smsu viņš vēl nebija izlasījis, taču pieķēra savus vaigu muskuļus jau savelkamies smaidā. Mutes dobuma bojāšana. "Un kā tu domā, kā ellē lai es bojāju tev garīgo, ja tu tik bezjēdzīgi smaidi ne par ko??" "Nebojā! Pasaki pārmaiņas pēc ko jauku!" "Mmm, neteikšu!" "Jo?" "Jo. Tu pats labi zini iemeslu." "Ja?" Eināru pārņema neviltots izbrīns "Mhm!" "Varbūt apgaismosi mani?" "Kad tu pēdējo reizi pats par sevi pateici ko labu?" "M? Zini, nav ne jausmas!" "Pateikšu priekšā - sen. Lai arī par sevi tu esi augstās domās, tu to nesaki pats, bet gan ieliec vārdus mutē citiem, kuri ir pietiekami stulbi, lai to tev atļautu. Un tādu nav maz! He-heii! Es tomēr varu tev pabojāt garīgo!! Es nu gan esmu malacis!" Džims sāk izklausīties netipiski priecīgs. Sms tik tiešām bija no Mīces. Smaids lēnam atausa... link post comment

Džims [Jul. 30th, 2005|10:06 am] "Lapa nav atrasta" spoži iemirdzējās uz telefona displeja kopā ar pēdējo agonijas pīkstienu, kam sekoja aparāta izslēgšanās, jau trešo reizi pēdējās minūtes laikā. "Patīkamas pārmaiņas," nodomāja Einārs, "līdz šim bija vai nu "Nezināms lapas formāts" vai arī "GPRS savienojums nav pieejams". Dzīve iet uz augšu!". Jūlija vakara vējš šūpoja tuvējo koku zarus, ausī sīca ods un putni dziedāja savas gulētiešanas balādes, vietām bija saklausāmi jau pirmie zemes vēzīši. Einārs soļoja mājās pēc visai interesanti pavadīta vakara, kas sastāvēja no sēdēšanas mežā un alus dzeršanas ("Proelitariāta izklaides"). Iešana vedās diezgan grūti, kājas ne par ko nevēlējas klausīt to saimniekam un allaž izvēlējās pašas savu virzienu. Mēli bija pārņēmis īpatnējs stingums, it kā tās vietā būtu koka gabals. Einārs saprata, ka, ja arī viņam būtu kāds, ar ko runāt, viņš tik un tā to nespētu padarīt, it viss viņa sacītais izklausītos pēc šļupstiem. Lai nepaklausīgās kājas beigtu pašas savu iešanas improvizāciju, Einārs izvēlējās īsāko iespējamo ceļu - fiksu gājienu caur kapsētu, pie sevis nosmīnēdams par savām mazotnes bailēm rādīties kapsētas tuvumā tumsā. Viņam bija slinkums mest loku līdz vārtiem, tā vietā Einārs vienkārši pārkāpa (drīzāk gan pārvēlās, jo kājas atkal pievīla) pāri akmens žogam un, notrausis smiltis un putekļus no apģērba, uzsāka mērķtiecīgu virzību uz priekšu caur kapakmeņu, krustu un kopiņu biežņu. Pēc pāris minūtēm Einārs jau bija ticis līdz nelielās kapsētas pusei un stāvēja atbalstījies pret lielu, baltu marmora krustu, iztālēm vērodams raudošas akmens sievietes statuju un apspiezdams sevī senseno nepatiku pret cilvēku statujām. Materiālam pat nebija nozīmes, akmens, koks, metāls... Eināram nepatika pat plastmasas manekeni veikalu skatlogos. "Vēl aizvien nepatīk, ja?", Eināra ausī ierunājās kāda balss. Džims. Sens Eināra paziņa, tikpat sens, kā viņš pats, Džims bija klāt Eināra dzimšanas brīdī, pavadīja viņu dzīves gaitās un, šķiet, saīdzis sēdēs arī pie Eināra nāves gultas. Viņš ieradās reti. Džims nāca tikai tad, kad Einārs bija sadzēries, viens un mazliet skumjš, allaž nomokot viņu ar apnicīgiem un kaitinošiem tematiem, par ko Einārs labprāt viņam sadotu pa purnu, taču tas nebija iespējams. Džimam nebija fiziska veidola, nebija pat vizuālas projekcijas. Džims bija balss. Tā balss Eināra galvā, kas viņam mazotnē mācīja zagt cepumus no kaimiņu mājas un jau lielākam esot, piektdienu vakaros, kad Einārs jau vēlējās doties mājās, teica: "Paliec! Tu taču esi pelnījis vēl vienu!". Ja Einārs kādreiz stāvētu uz debesskrāpja jumta kores un nevarētu izšķirties par pēdējo soli, Džims būtu tas, kurš pačukstētu: "Pofig! Lec!". Lai arī Eināram Džims nepatika, viņam piemita īpašības, par kurām Einārs viņu dziļi cienīja. "Atšujies, Džim, tu neesi īsts." "Nekā, puisīt! Esmu tieši tikpat īsts, cik tu, atšķirība ir mērogos!" "Koa?", Einārs novilka cik vien iespējams vienaldzīgi un garlaikoti, kaut gan patiesībā Džima aizsāktais temats viņu ieinteresēja. "Kādēļ tu domā, ka es neesmu īsts?" "Tādēļ, ka neviens cits par tevi nezin, un tiklīdz tu apklusīsi, arī es par tevi nezināšu, tu eksistē pāris minūtes un tikai manā prātā." "Einār, uz kā tu šobrīd stāvi?" "Kaut kur kapos..." "Paskaties rūpīgāk!" Einārs sāka pētīt zemi zem savām kājām. Veģitācija uz kapu augsnes bija viscaur vienmērīga, tumsa traucēja redzamību. Ar dumpīgajām kājām aptaustījis zemi, Einārs secināja, ka stāv uz neliela pauguriņa. "Ēēēmm.." Netālu no viņa zemē gulēja mūžvecs bronzas krusts. "Tā, pakaļā... Es stāvu uz.." "Jā, Einār, uz kapa. Uz aizauguša un sen nekopta kapa." "Un? Man tā kā diezgan ļoti vienalga." Likās, ka Džims nopūtās no Eināra neapķērības. "Einār, kā tu domā, vai pēc tavas nāves kāds kops tavu kapu?" "Nu, jā.. Es ceru, ka jā.." "Un cik ilgi? 20 gadus? 30? Varbūt 100?" "Kā dirsā lai es to zinu? Džim, tu man sāc apnikt..." "Redzi, cilvēks, kas guļ zem tavām kājām, reiz bija dzīvs. Taču, kad viņa eksistence beidzās, pēc kāda laika citi dzīvie par viņu aizmirsa. Gluži kā tu aizmirsīsi par mani, starpība ir tikai laikā, par mani tu aizmirsīsi pēc minūtēm, par viņu aizmirsa pēc gadiem." "Džim, tu esi stulbs! Pirmkārt, tu nekad neesi dzīvojis! Otrkārt, par cilvēku aizmirst tad, kad viņa piemiņai vairs nau jēgas un tas ir tikai cilvēcīgi. Un treškārt, es eju mājās!", Einārs noteica un sāka streipuļot tālāk. Kapsētas koku biezā lapotne darīja apkārtni vēl tumšāku, taču tumsa bija silta un vilinoša, iet (ja to tā var dēvēt) bija patīkami. Einārs zināja, ka Džims nav pavisam atkāpies, viņs ir tikai nozudis, lai drīz atkal parādītos. Seni paziņas labi zin viens otra trikus. Šoreiz Džims klusēja neparasti ilgi, taču pie kapsētas izejas (ārā Einārs devās caur vārtiem)atkal uzklupa. "Tu neklausies cilvēkos!" "E?" "Redzi, tu nedzirdēji, ko es teicu! Tu neklausies cilvēkos, džekiņ!" "Kā tas jāsaprot?!" "Tu dzirdi un uztver viņu sacīto, taču tu aizmirsti, ka cilvēki runā ne tikai..." "Džim, ej takš tu..." "...ar lūpām." "...dirst!!!" link 4 comments|post comment

navigation [ viewing | 80 entries back ] [ go | later ]