| diena man pašam |
Jun. 28th, 2006|08:06 pm |
man nau klausterfobija. vismaz, cik man zināms, man nau. vienkārši tā šaurā tērauda kaste ar spoguli pie vienas sienas un sīkām displeja podziņām pie otras galīgi nevilina. turklāt, ja tā ierodas pēc izsaukuma un, gluži kā gaidot tevi, atver durvis.. lifts..
vai esmu jau minējis to, ka man nau, vai vismaz nau novērota klausterfobija? jā, šķiet, esmu.. es nevarēju iedomāties, nevienu iemeslu, kamdēļ tā sūda kaste man nebūt nešķita vēlama. iespējams pie vainas bija karstums, kas valdīja visapkārt. iespējams, savu tiesu šajā izčakarējam-eināru padarīšanā paveica kau kāda bērnības trauma. vai arī vnk netīro darbiņu pastrādāja garie, tukšie gaiteņi, dzīvu dvēseļu trūkums tuvumā un rīta pusē uzspēlētais "exmortis 2", kurš, gribot-negribot, domas vedināja uz zombijiņiem, kuri ar saviem mazajiem zobiņiem mani sagrauzīs, ja es iekāpšu liftā. ehhh... "uz tikšanos dominā!" vēstīja uzraksts pie gaiteņa griestiem. fak, viss, ko es vēlos taču ir nokļūt autostāvvietas augšējā stāvā, āmen!
klausterfobija? taču nē! bet iekāpjot tajā nolādētajā verķī grīda it kā mazliet pārvietojas. esat ievērojuši? ņem un pārvietojas. well, patiesībā, nebija jau nemaz tik šausmīgi. nebija baisu ēnu, nebija biedējošu tēlu spogulī, kuri, paskatoties aiz muguras tur vairs nav, nebija griezīgu kliedzienu un pēkšņas gaismas izdzišanas. bija tikai durvju aizvēršanās, bet tikai pēc tam, kad es biju nospiedis podziņu, uz kuras bija attēlotas ciet verošās durtiņas, man šķiet, ka tas neskaitās pārlieku baisi. un tad 3ā stāva poga. vienreiz. otrreiz. trešo - 7 to reizi. nekādas reakcijas. nu toč sāk palikties neomulīgi.
mani, kediņās tērptie solīši dipināja no turienes prom kā mazi, traki āpsīši. klausterfobija? phe.. |
|