| Paldies! |
Nov. 27th, 2006|12:18 pm |
Taukaini tievu pirkstu nospiedumi un bāls bezsaules dienas gaismas atspulgs rotāja lakotās, ar kokšķiedras tekstūru dekorētās nelielās durtiņas manā grāmatplauktā. Durtiņām piestiprinātais metāla rokturis turējās stingri piespiests durtiņu virsmai, nevis bija vaļīgs un grozījās šurpu turpu, kā parasti šādām vecu grāmatplauktu durtiņām parasts. Apskatot viņas dažādos leņķos pret gaismu, varēja samanīt vai nu nezināmas izcelsmes švīkas vai arī puscaurspīdīgas nogulsnes no reizēm, kad kāds ar mitru sūkli rokās šīs durtiņas bija pūlējies tīrīt.
Taču visinteresantākās fīčas notika durtiņām pieliekot roku - viņas pulsēja. Tas nebija redzams, nebija dzirdams, tas nebija nekādi citādi sajūtams, kā vien pieliekot roku, turklāt, man allaž ir licies, ka neviens cits to nesajūt, izņemot mani. Kamdēļ? Nezinu.. Iespējams, to izskaidro apstāklis, ka es palielu daļu no savas bērnības brīvā laika pavadīju rūpīgi izpētot, pārpētot un ar bērna prātu izanalizējot aiz viņām rūpīgi glabātās, apkārtējai pasaulei un nepiederošām personām neparadzētās fīčas - atmiņas. Uzglabātas fotogrāfijās, protams, jo jonizētais megatronu silicīda atmiņu uzkrājējs bija sabojājies.
Atmiņas ir visnotaļ interesanta lieta. Viņās ir iespējams kavēties praktiski neierobežotu laika sprīdi un praktiski vienmēr, stundām ilgi man ir dota iespēja vēl un vēlreiz izdzīvot siltās jūnija vidus/beigu saules glāstus uz savas ādas un silto, krāsaino, jaunas smaržas piesātināto, taču iedrošinošo un vilinošo vērmanes dārza gaisu, kuru varētu stundām ilgi tikai baudīt un baudīt. Vai arī vēlreiz pārlūkot rietošās vasaras saules apspīdētos Tallinas namu jumtus un tālu jūrā esošos, uz citām zemēm atejošos kuģus. "Mmm..", es apmierināts noņurdējos, kā jau to mēdzu ik pa brīdim izdarīt, kad pārlūkoju sev sevišķi tīkamas atmiņas, man patīk to darīt bieži un daudz. Tiesa, reizēm tas mani padara par emm.. mazleit mēnessērdzīgu, taču tas mani pārlieku nesatrauc, kamēr vien es nesāku sapņot, braukdams ar mašīnu.
Taču šoreiz nebija īstais brīdis, kad kavēties atmiņu sadaļā "patīkamās atmiņas" un es pārvirzīju savu domāšanu diametrāli pretējā virzienā - "lietderīgās atmiņas". Heh, Gunčārs. Lai arī viņš visumā ir cilvēks, no kura ir iespējams mācīties diezgan plašu klāstu ar fīčām, sākot no ikdienas sīkumu racionalizācijas un beidzot ar dziļi filozofiskām tēmām, mani mazliet pārsteidz tas, ka lielākā daļa no lietām, ko viņš no sevis ļauj mācīties, ir kaut kas saistīts ar dažādu vielu ietekmi uz cilvēka psihi, garīgo un fizisko stāvokli. Neparasti, taču noderīgi. It īpaši pašreiz, kad mēģināju atsaukt atmiņā, ko tieši viņš man ir teicis par ibuprofēnu. Šķiet, ka neko. Vismaz neko tādu, ko es varēju atminēties. Viņš nebija teicis "Einār, ibuprofēns ir baigi labais!" vai "Einār, ibuprofēns ir baigā inde!", nemaz nerunājot par "Einār, nekādā gadījumā nevajag dzer 1600mg ibuprofēna dienā, tā ļaunā aptiekas tantiņa mēģina tevi noindēt!", kas tieši šajā gadījumā būtu bijis traki noderīgi. Žēl.
- Kā jūties?
- Paldies, pretīgi! [es nekad neesmu īsti izpratis vajadzību šādos gadījumos lietot vārdu "paldies", bet tas gan mani neattur no šādas rīcības] Man reibst un mazliet sāp galva, liekas, ka es drīz vemšu, grūti uz kaut ko koncentrēties un nofokusēt skatienu.
Esmu slims un jau otro dienu lielās devās lietoju zāles, kuras manai māmiņai bija iesmērējusi aptiekas tantiņa, stāstot, ka viņas būs ŠAUSMĪGI iedarbīgas, būšu vesels kā rutks, tiesa, viņa laikam aizmirsa pieminēt, ka viņu sastāvā ir pretsāpju līdzeklis ibuprofēns, kuru pārdozēt nau dikti grūti. Atklāti sakot, mana pašsajūta bija baigajā dirsā un prātā kūsāja naids pret aptiekas tantiņu.
"Baigais tas ibuprofēns..", Džims noteica ar viegli nojaušamu ironiju viņa balsī. "Klau", viņš turpināja "tu taču zini, ka pirms pāris gadiem tas, ka tu esi atklājis jaunu noreibināšanās veidu, lai arī visnotaļ šķebinošu, tev izraisītu tādu sajūsmu, ka tu apdirstos no priekiem?"
Acumirkli sēdēju ar domīgu izteiksmi sejā un kasīju zodu.
- Jā, droši vien, ka tā būtu.
- Paskat tik, un vai tu tagad priecājies? Nē! Personības izaugsme, mīlīt! Un ko būtu pelnījuši tavas personības izaugsmes galvenie veicinātāji un atbalstītāji?
"Pateicību!", es noteicu pavisam priecīgā tonī, šķiet, ka man tobrīd virs galvas iedegās lampiņa. |
|