| Reizēm viņš mani tā besī.. |
Nov. 19th, 2006|11:30 pm |
- Klau, Einār, ko tu gribi darīt ar savu dzīvi?
Es noliku uz galda spirdzinoši smaržīgo melnās tējas krūzi un pavēros uz āra miglainās rudens bezzvaigžņu nakts aptumšoto logu. Istabā bija gaišs, tamdēļ āra tumsā nevarēja saskatīt neko, izņemot pretējās mājas dārzā spīdošās blāvi dzeltenās 5watu spuldzītes, viss pārējais logā redzamais bija vienkārši istabas atspulgs, kurā melnās plastmasas ietvarā tērptā plazmas monitora priekšā vīdēja mana bālā seja. Uz pavisam īsu acumirkli salikās, ka atspulgs manī noraugās ar pavisam citu sejas izteiksmi, nekā es atspulgā, turklāt škita, ka tas sakustas. Prātā pavisam nemanot iezagās domas par to, vai Džims varētu būt mans atspulgs? Līdzīgi kā Gredzenu pavēlniekā Gollums un Smeagols?
- Neaizraujies nu ar filozofiskiem apcerējumiem, vecīt!
- Džim? Vai tu spēj lasīt manas domas? Džim, tas nav godīgi..
- Nē, es nespēju. [diezgan patiess tonis, cik nu Džims vispār spēj būt patiess] Kaut nevaru noliegt, ka reizēm to vēlētos, īpaši tavos "netīro triku" brīžos. [iesmejos] Es tevi vienkārši pazīstu. Nu, tad kā būs ar to tavu dzīvi?
- Mmmm.. vai tas ir vispārīgs jautājums, vai uz kādu konkrētu jomu tēmēts?
Es pārlieku labi pazinu Džimu, lai ticētu, ka viņš vienkārši tāpat iegriezās patērzēt. Savādi, ka viņš bija paziņa, kuram nevajadzēja aizņemties naudu, kopā aiziet paballēties, nevajadzēja manus šofera pakalpojumus vai zināšanas, taču tas nemaina faktu, ka viņam allaž kaut ko vajadzēja. Un šo mistisko "kaut ko" es allaž sapratu pāris nedēļas vēlāk. Viltnieks!
- Kā nu tava nejaukā sirds vēlas.
- Nu tad es vēlos apprecēt miici un kļūt bagāts.
Džims mazuliet novīpsnāja, ieturēja atiermākslas cienīgu pauzīti [ja es būtu mazāk trenēts, šī pauze atstātu tieši Džimam vajadzīgo iespaidu, taču mans rūdījums pilnībā iznīcināja viņas efektu] un vaicāja "un tas viss?".
Es sadusmojos. Nesāku uzreiz bļaustīties, skraidīt kā cālis bez galvas vai kaut ko sist, kā parasti, kad esmu dusmīgs, centos saglabāt mierīgu prātu, lai sagatavotu iespējami labākas vārdu kodolbumbas, ar kurām satriekt gabalos Džimu - veco perdeli.
- Kā tieši tas jāsaprot - "tas viss?"?
- Nu, vai ar to teu pietiktu, lai tu būtu laimīgs? [viņa balsī skanēja traki dīvains, viltīgs un nenosakāms tonis]
- Jā, Džim, man ar to pietiktu pilnībā [mieru, tikai mieru].
Es sāku elpot palēnināti, pieklusināju un pazemināju balsi, mazliet piemiedzu acis un pieliecu galvu tā, ka uz pasauli man iznāk skatīties mazliet caur pieri, parasts triks, kad esmu dusmīgs, tas man piešķir ūbernejauku izskatu.
- Eu, atslābsti taču!
- Ko lūdzu?
- Atslābsti! Es taču tevi tikai kaitinu?
- Really?
- Jā!
Mana kārta ieturēt pauzi. Nevarēju izlemt, vai man vajadzētu viegli iesmieties papildus efekta radīšanai, vai arī tas būtu pavisam lieki. Pūlējos iedomāties, ko manā vietā darītu Brūss Villiss vai Betmens, taču tas pārlieku nepalīdzēja, jo viņi, visticamāk, ar efektīgu spērienu izdauzītu sarunu biedra galvu, taču manā gadījumā šī nebija izmantojama opcija. Prātā iešavās apjausma, ka pauze teju jau kļūs par ilgu un man ir jārunā tagad vai jāklusē mūžam, tamdēļ izlēmu iztikt bez smaida, bet ar vienkāršu un pārliecinātu balsi veltīju Džimam "Tu esi penis!" vēlējumu. |
|