| veci, laiks griezt vēnas! |
Nov. 24th, 2006|11:45 pm |
- Veci, laiks griezt vēnas!
- Koa?
- Šņik - Šņik un gatavs! Aidā, ašāk!
Jāatzīst, Džimu nekad nebija īpaši nomocījušas problēmas ar orģinālu sarunas uzsākšanas veidu. Viņš bija sācis sarunu ar trejstāvīgajiem krievu vārdiem, paziņojumiem par pasaules drīzu bojāeju, rēbusiem, lāstiem, vecu sarunu fragmentiem un planētas Zorga himmnas izpildījumu. Malacis, Džim, šī ir viena no tavām slavējamākajām īpašībām. Tiesa, iedvest man domu par pašnāvību - tas bija gan kaut kas jauns, gan mazliet "pāršauts pār strīpu". Iespējams gan, ka strīpa vairs neatrodas tur, kurs senāk, tā ka šāda Džima uzvedība ir saprotama. Viņa darbības parasti bija tuvu "strīpai" vai mazuliet pār tai.
- Vai drīkstētu painteresēties, kamdēļ tieši?
- Mazāk vārdu, vairāk darbu! Ātrāk sāksim, ātrāk beigsim! [kā mani kaitina viņa sakāmvārdu krājums..] Vari arī lekt pa logu, ja vēlies. Indes jau teu mājās nau, vai ne?
"Khem", es viegli noklepojos, jo šķita, ka tas varētu manis teiktajam piešķirt nosvērtāka un apdomīgāka cilvēka izteiksmi, kas reizēm mēdz būt ar neatvariāmu iedarbību. Turklāt, man jau labu laiciņu gribējās noklepoties. Patīkamais + lietderīgais.
- Džim, vai ir kāds īpašs iemesls, kamdēļ man būtu jāmirst?
Džims ieturēja pauzi, turklāt, šī, atšķirībā no daudzām citām, nebija tukšs aktiermākslas triks, likās, ka viņš tiešām par kaut ko svārstās.
- Jā, Einār, ir gan.. Es ticu, ka tu vēlies uzzināt, kāds tieši, bet, tici man, labāk būs, ja es neizplūdīšu stāstījuma sīkumos un nenovilcināšu šo tik izdevīgo mirkli. Labāk būs, ja tu rīkosies. Tūlīt. Labāk visiem.
- Ahā... [nedaudz samulsu] Džim, vai tu tēlo soģi?
- Nea. Es tēloju glābēju. [svarīgs, paštaisns tonis]
Es neviļus mazliet iesmējos. Parasti man paliek mazliet žēl Džima, kad viņš šādi uzvedās. Kad viņš pūlās kļūt par "kaut ko", no visa spēka sev iestāstot, ka viņš tik tiešām arī ir "kaut kas". Tas bija smieklīgi un tajā pat laikā skumji. Ak tad šoreiz - glābējs. Nu ko, izdoma nav viņa vājā vieta.
- Un no kā tieši tu mani taisies glābt?
Pauze. Viegli uzgavilēju. Biju trāpījis Džima plāna vājajā vietā - viņš nebija izdomājis, no kā tieši mani jāglābj!
- Emm.. Kamdēļ tu domā, ka es glābšu tevi..?
Pauze. Gaviles beidzās. Biju aizšāvis galīgi garām.
- KO tad tu taisies glābt?? Džim, atgādinu, ka tu esi iedomu tēls manā galvā.. teu būtu traki grūti kādu glābt.
Un klusā balsī sekoja Džima atbilde :"es glābšu pasauli.."
Jāatzīst, biju šokā.
- No kā??
- No tevis.
- Kamdēļ???
- Jo pasaulei pietiek trako. Nevajag vēl arī tevi uz kakla. Tiesa, pagaidām, tu vēl neesi traks, bet ar laiku..
- Ar laiku kas?
- Teu aizbrauks širmis, Einār, pilnīgi nopietni.
Viens nu ir jāatzīst, pārsteigumi viņam padodas.
- Džim... kamdēļ lai man aizbrauktu širmis?
- Tu pats nezini? Teu pašam tiešām nau ne jausmas? Tikai nestāsti. Tu to jūti, un kā vēl jūti, katra tava šūniņa saka teu to priekšā, jēziņ, viņas brēc skaļāk par traku ķīnieti, kā tu vari to nedzirdēt? Tava pasaule ir soli no savas eksistences beigām. Einār, pie durvīm stāv tavas pasaules gals.
- Do explain!
- Vaine.. Pats jau nu galīgi nesaproti, vai ne? [Džims sāka izklausīties pēc kaut kā pa vidu starp Žū un veco trako kaimiņu tanti, kura mani ienīst un solīja mest ar kakām] Einār, klāt ir tavas lielākās bailes, tava apokalipse! Un šeit nestrādā totalizatora 1 pret miljons varbūtība un citādi joki, šeit nau variantu, papildiespēju un dumju cerību uz nejaušību. Nav variantu, Einār - teu aizbrauks širmis! Pilnībā aizbrauks! Un lai arī esmu iedomu tēls, pat man ir skaidrs, ka pasaulei Einārs ar pilnīgi aizbraukušu širmi ir tas pats, kas degošai mājai gruzaviks ar benzīna kannām..
Skaisti vārdi. Ja es būtu scenārists, manas filmas būtu galīgi mēsli. Bet pat galīgākajiem no galīgajiem mēsliem šādi vārdi liktu izskatīties kaut drusku pieklājīgāk. Es ieturēju pauzi. Atkal. Šoreiz tas nebija mulsums, tas nebija teātris, tas nebija psiholoģisks triks. Es vienkārši izbaudīju sajūtu, kāda bija pārņēmusi pēc Džima monologa.
- Džim.. mans vecais draugs, ja drīkstu tevi tā saukt [ak, es kļūstu sentimentāls!]. Viss mainās. Mainās lietas un cilvēki, mainās attiecības un mainās spēku samēri. Mainās cilvēku domāšana, uztvere un spriestspēja. Mainās rīcība. Tas, kas kādreiz šķita pasaulē lielākās šausmas nu šķiet... kas cilvēcīgs, izprotams, un, pats galvenais, pārciešams. Džim, pat vistrākāko apokalipsi var pārciest, vajag tikai atrast pareizo lietu, pie kuras pietverties un turēties tik cieši, ka nekādas briesmas un drausmas teu nespēs neko nodarīt. Vajag domāt, Džim, domāt līdzi notikumu gaitai, domāt mazliet uz priekšu. Un vajag atminēties. Atminēties jaukās un ne tik jaukās fīčas, atminēties savus veikumus un savas neveiksmes. Un ja arī kādreiz šī te maģiskā lieta, pie kuras tverties, nerādās redzes lokā, tad krišana panikā ir sliktākais, ko iespējams izdarīt. Vajag domāt, atminēties un ieklausīties. Ieklausies sevī, Džim. Un iesaki to ikvienam, kuru satiec. Mēs visi esam stiprāki, kā patiesībā domājam. Spēks ir mūsos, Džim. Man nekas neaizbrauks. |
|