Grāmata [entries|archive|friends|userinfo]
fuckyuu

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Māsa un mērkaķi [Sep. 28th, 2009|12:22 pm]
Manu mierīgo dienas ritējumu regulāri iztraucē telefona zvani - tētiņš jautā kaut ko dumju, māmiņa nodod man savas raizes pa telefonu, Mārcis piedāvā kaut ko saistītu ar alko vai arī māsa.. nuu, teiksim tā, māsa allaž pamanās mani ar saviem zvaniem/jautājumiem/problēmām mazliet pārsteigt.

Ar vieglu melanholiju sirdī vēroju aiz loga krītošās un dzeltējošās lapas, iestāstot sev, ka tās ir vienkārši saglabājušās no pagājušā rudens, jo šis vēl nav pienācis un līdz tumšajiem/aukstajiem vakariem vēl ir tālu kā līdz kaut kam vājprātā tālam, kad sajutu pazīstamo vibrāciju savu džinsu priekšējā kabatā. Bieži mēdzu pats ar sevi spēlēt "kas zvana?" spēli, paralēli pārbaudot savu telepātijas pakāpi. Minēju, ka sencis, bet bija, kā jau no virsraksta noprotams, māsa.

"Čau! Klausies, vai tu zini tādu grupu eee.. kā nu bija? "Artic Monkeys"?"
"Jā, laikam zinu gan."
"Un ko tu par viņiem zini?"
"Neko daudz."
"Ko tieši? Nu, varbūt kādu dziesmu? Vai žanru? Vai vismaz to, kas viņus klausās un kādai auditorijai viņi ir paredzēti?"

Ilgi cīnījos ar savu iekšējās pieklājības slieksni, lai, neskatoties uz apkārtesošajiem ļaudīm, nesāktu māsai klāstīt to, ka tā ir četru britu jaunekļu apvienība, kuri visi kā viens izskatās vājprātā neveselīgi, visos manis redzētajos video kustās kā tirliņi, katrs uz sava instrumenta māk labi ja 3 akordus/notis/sitienus, mūzika ir virspusējs mēsls bez jebkāda domas dziļuma un, godīgi sakot, man no tās nāk vēmiens. Burtiski. Tā vietā es atteicu vien lakonisko "Britroks. Klausās viņus Anna un visādi tīņi.".
link5 comments|post comment

[Sep. 24th, 2009|12:34 pm]
Tepatiņās aiz loga "Rīgas Ūdens" kārtējo reizi demonstrē fantastiskās tehnoloģijas. Ja iepriekš biju redzējis plīsušu ūdensvadu meklējošu rīkstnieku, pie durvīm klauvējošu norūpējuša izskata vīru, kurš apgalvo, ka "no tām velna bildēm es neko nesaprotu, bet man ir aizdomas, ka Jūsu pagrabā ir kaut kas! [svarīgs tonis teikuma beigās]" un mācītāju, kurš, tehniskā dienesta pavadībā, uzpūš ar dzeltenu krāsu krustus uz kanalizācijas lūku vākiem, tad šobrīd divi džeki tādos ietērpos, kādos tērpjas zinātnieki vīrusu laboratorijās, met kanalizācijas akās cementa maisus. Cūku gripa slēpjas pazemē un tiks nosista ar krītošu cementu?
linkpost comment

Nekā tač tur nav. [Sep. 21st, 2009|06:09 pm]
Pastiepjot pirkstus klaviatūras virzienā un nodomājot "tā, kurā tieši neta adresē es šobrīd vēlējos ielūkoties?", ātri vien sapratu, ka tā īsti nevienā. Vai nu mani nekas neinteresē, vai es nezinu kur to meklēt, vai arī vienkārši netā "nekā" nav.
linkpost comment

Iekšējās pretrunas [Sep. 20th, 2009|11:14 pm]
Kā apgalvoja bezmaksas testu, kvizu un muļķību lapā atrodama aptauja divu jautājumu garumā, mans ļaundara vārds būtu Barons Arlabunakti [Baron Goodnight orģināltekstā] vai arī Medūza Odze, ja es būtu sieviete [Medusa Viper]. Tā kā es allaž biju domājis, ka mans ļaunais segvārds varētu būt Melnais Atriebējs, Atriebes Zobens vai kaut vai Taisnības Nesējs [pēdējais tāds neveikls sanācis, atzīstu], tad Arlabunakti un Barons mani reāli sarūgtināja. Izmēģinot šo laika kavēšanas algoritmu vēlreiz, uzzināju, ka patiesībā mani sauktu Ēnu Čuksti [sieviešu versija - Toksiskā Giljotīna]. Tas jau ir mazliet labāk.

Savukārt šī pēctesta bilde šeit ir ielikta tikai tamdēļ, lai demonstrētu maksas papildu pakalpojumu telefoniem debīlumu.

bilde )
linkpost comment

TV advantage [Sep. 20th, 2009|10:18 pm]
Ja reiz uzstāšanās auditorijas priekšā ļaudīm no vienkāršās tautas tādu pasākumu kā eee.. kā nu bija? "Koru kari", "Ģimenes, kuras dzied", "LV talanti" utt ļauj gūt kaut kādu dzīves piepildījumu, tad manai nostājai pret to būtu jābūt kaut kur pa vidu starp neitrālu/vienaldzīgu/viegli atbalstošu. Pat neskatoties uz apstākli, cik smagi retardēti šie raidījumi izskatās. Nekaitīga izklaide, svaiga gaisa malks dzīves grūtību nomāktajiem. Mana dzīve laikam vienkārši ir pārāk laba, lai es meklētu svētdienu vakaru mierinājumu šajos tingeltangeļos.

Nez, vai ļaudis, kas zvana un balso par mīlīgā paskata puisīti ar samtaino balsi un blondo matu ērkuli, vietējā veikala pārdevējas koķetēšanu ar žūriju vai dejojošiem svarcēlājiem [piemēri, visticamāk, nav dabā eksistējoši un ir balstīti uz manu subjektīvo priekšstatu par pasākuma būtību], ir aizdomājušies par to, ka kaut vai ziedot.lv sniedz daudz plašākas iespējas iztērēt liekos latus? Protams, patversmes sunīši, bāreņi un pansionāti tev nesagādās izklaidi brīvdienas vakarā un aizmiršanos no sūrās realitātes uz pāris stundiņām. Tām sūda televīzijām ir baigie advantidži.
link6 comments|post comment

[Sep. 20th, 2009|08:56 pm]
Sarakstā vēl ir tikai dēls un čūska, viens bija jānosit, bet otrs - jāizaudzina. Precīzākas darbības mēģināšu laika gaitā noskaidrot.

foto )
linkpost comment

[Sep. 19th, 2009|01:13 pm]
mīļais dieviņ, lūdzu izdari tā, lai mans sasodītais ped*ņš, ko sauc par pc, sāk strādāt normāli. vai arī es darbā sēdēšu līdz nākamajam gadsimtam.
linkpost comment

[Sep. 10th, 2009|08:58 am]
ja nu gadījumā es fanotu par basketbolu, tad viņa rezultāti gan jau mani kaut kā satrauktu. bet labi, ka es to nedaru.
linkpost comment

[Aug. 30th, 2009|09:48 pm]
Tie sūda uzdevumi ir pilnīgi un galīgi pazuduši bez pēdām. Cita dimensija, paralēlā pasaule, šķirba grīdā vai kāda cita vieta, kas man ir neaizsniedzama, tos ir aprijusi, kopā ar vēl šo to no mācībās vajadzīgā, bet par to man vēl pagaidām galva nesāp.

Jāiet papirtoties un paštukot, kā tieši es iekš dr.lv domubiedru grupas diskusijas par ekonomiku salikšu vienos vārtos zinātņu doktoru ekonomikā. Runa ir par mazumtirdzniecības kritumu, ja nu tas kādu interesē.
linkpost comment

augusta rīts, laikam. [Aug. 27th, 2009|09:45 am]
Ak, kāds milzu eee.. es pat nezinu, kas tieši, manī mīt. Vienvārdsakot, ja būtu iespējams kaut kā nosaukt īpašību, kas mani liek priecāties par tīra krekla uzvilkšanu, braucienu uz darbu, pildspalvas izvilkšanu no smukās ietveres, ko uzdāvāja Pane, un rakstīšanu liektiem, kaligrāfiskiem cipariem [kas man padodas tā mm.. tā, ka varētu labāk!], tad šī būtu īpašība, kas mani caurvij no pirkstiem līdz otriem pirkstiem, pa ceļam izlīkumojot pa visu manu ķermeni.

Sūdīgais rīta aspekts gan ir tas, ka gunč brauc atpakaļ uz to savu nemīlīgo ziemeļvalsti, kur visi runā jocīgi un uzvedas tāpat kā runā. Kā arī tas, ka mans suns pamanījās pa nakti tikai 3reiz apēst savu astes pārsēju [nē, viņš neēda vairākkārt vienu un to pašu - es viņa asti pārsēju no jauna, lai viņam būtu svaigs pārsējs, ko apēst], kas nozīmē, ka viņš atkal izskatīsies pēc satelītiņa. Labi, ka vismaz viņam tas patīk.

Plāns kādai no vīkenda dienām - apgriezt istabu kājām gaisā, lai atrastu, kur pie velna ir palikšu mani būvfizikas uzdevumi!!!


Pie darba!
linkpost comment

Attīstība mazos solīšos [Aug. 6th, 2009|10:00 pm]
soli tuvāk kļūšanai par rokzvaigzni - parakstīju vineu pēc otras 255 papīra lapas [un, nē, es to nedarīju prieka pēc [un es zinu, ka rokzvaigznei būtu klāt jāraksta "mazajam džimijam no viņa elka!", tas būs nākamais levelis. vispār visu nosaka paraksti, spēja bliezt pa giču ir otršķirīga]]

solis tuvāk kļūšanai par slepeno aģentu - cauri maskačkai ar 7to tramvaju savā mugursomā caurvedu 60 000Ls vērtu kravu [un savādā kārtā, iedomīgais es, ar to galīgi nelepojos].
link3 comments|post comment

izglītojos. [Jul. 28th, 2009|06:00 pm]
http://www.youtube.com/watch?v=M97EANBdbic
linkpost comment

[Jun. 28th, 2009|07:49 pm]
pļukš.
linkpost comment

Papildinājums [May. 21st, 2009|11:49 pm]
Skaļi dziedot miegs nāk mazāk.

Es sāku smieties mēģinot noformulēt teikumu atbilstošu īstenībai, sanāca kaut kas šitāds: "Es ceļos apm. tad, kad normāli cilvēki iet gulēt, un dodos gulēt, kad .... eee.. ok, es nedodos gulēt vispār". Jā, es sarunājos ar sevi. Skaļi.
linkpost comment

Bernds ir pimpis [May. 7th, 2009|02:28 pm]
Jāatzīst, brīdī, kad skolotājs Brics man un Miķelim bārstīja pilnas ausis par fizikas eksāmena vienkāršumu, tehnisko zintātņu iespējām, pieprasījumu darba tirgū un citas ar tēmu saistītas frāzes, es savu pašreizējo profesiju iztēlojos ievērojami no realitātes atšķirīgu.

Protams, sava tiesa apstākļu ir tieši tādi, kādus es tos iztēlojos - iespēja nestāvēt vējā un lietū, iespēja nevilkt uzvalku un šlipsi, iespēja neapkalpot kaut kādu dumiķu baru, iespēja neatbildēt pa telefonu ļaudīm, kas nezko grib no tevis nopirkt, iespēja nelīst no ādas ārā lai nez ko pārdotu kā arī viss cits, kas iespējamajās nākotnes profesijās mani ļoti biedēja. Savukārt galvenie darba aspekti - iespēja mierīgā garā, mīļotai mūzikai austiņās skanot, kaut ko rēķināt/rasēt/ņemties, lai, ievērojami pirms termiņa beigām, dabu pabeigtu, turklāt - ar pirmo piegājienu pareizi, - ir tik tālu no patiesības, cik vien var būt. Nu labi, būšu godīgs, ne jau nu pilnīgi tālu, bet visai atsvešināti.

Žēl ka man pie rokas nau kameras, lai iemūžinātu lapas stūrī uzzīmēto holandieti Berndu, kuru sasper zibeņi!
linkpost comment

[May. 5th, 2009|12:52 pm]
Saskaņā ar maniem un Ingara aprēķiniem, Latvija zaudēs Kanādai ar rezultātu 1,3:5,2 [kas, protams, nav iespējams, taču rezultātam vajadzētu būt ļoti tuvam mūsu nosauktajam].

Koroč, LV iemetīs 0,8 vārtus vienādos sastāvos un 0,5 vairākumā.
linkpost comment

AM [Feb. 22nd, 2009|11:19 pm]
Mazliet iesēdos ceļos, satvēru ciešāk raketes spalu, pavērsu skatienu augšup un centos vērot galdu tādā kā perspektīvā, it kā ap mani un galdu būtu apaudzis šaurs tunelis, kura sienas man neļautu neko aiz tām ieraudzīt. Būtībā jau neko daudz ieraudzīt nemaz nebūtu jēgas, sienas taču. Savus muskuļus, visus, kurus spēju sajust, centos novietot kaut kur grūti sasniedzamajā stāvoklī starp galapunktiem atbrīvots - saspringts, cerībā, ka esmu pārņēmis labāko no abu iespēju piedāvātā. Biju pietiekami relaksēts, taču spēju ātri reģēt un, cerams, zibensātri pārvietoties. Taču muskuļi nav galvenais.

Neviļus prātā iezagās ainas no amerikāņu filmām [iespējams, ka tā vien ir pazīme manai smadzeņu izskalotībai - dzīves ainu salīdzinājums ar filmām], kurās galvenais varonis visus spēkus velta pēdējam, izšķirošajam sitienam, kurā ieliek savu dvēseli, savu uzvaras kāri, reizēm pat visu dzīvi, sadod pa muti ļaunajam krievam/ķīnietim/arābam/ļaunumā kritušam amerikānim un uzvar, aizvedot mājās smuku dūdiņu. Tiesa, man smukā dūdiņa nekur nebūtu jāved. Un man nepietiktu ar vienu, izšķirošo sitienu, man tādi būtu vajadzīgi vēl vismaz 14. Rezultāts - 8:20 un, diemžēl, ne mana serve, ja vien to var uzskatīt par jebkāda līmeņa trūkumu, ņemot vērā manu galda tenisa spēlētprasmi. Un sūdīgo rezultātu.

Man patīk izšķirīgos brīžos vērot savu oponentu sejas, un, neliegšos, ka neviltotu prieku es sajūtu, ieraugot tajās satraukuma krunciņas, kas savelkas ap acīm, sīkas baiļu sviedru pērlītes uz pieres un nervozi trīsošas nāsis, kas alkaini kampj gaisu, apgādājot ķermeni ar papildus skābekļa devu pirms savarīgās cīņas. Viņu nervozitāte, kas labākajā gadījumā mēdz robežoties ar bailēm vai paniku, ir puse no manas uzvaras. Diemžēl, miices sejā nekā tāda ne tuvu nebija. Viņa kaut kāda iemesla dēļ smaidīja un māja man, nemaz nesatraucoties par izšķirīgo mirkli, kas spēlē bija iestājies. Iespējams, pie vainas bija tas, ka man bija ļoooti tālas iespējas uzvarēt, iespējams, tas, ka es setos biju iedzinējs ar 0:4, iespējams, tādēļ, ka viņa man galda tenisā zaudē vienīgi tad, kad spēlē nenopietni vai ir daudz dzērusi. Vai arī tādēļ, ka pēdējās divās dienās viņa mani pamanās uzvarēt visur, kur vien sacenšamies [pat jomās, kas ir MANAS stiprās puses!!].

Serve bija visai parasta, apmēram tieši tas, ko es biju gaidījis. Un es liku tai pretī vienīgo ieroci, kuru biju laika gaitā attīstījis [piebildīšu, ka ne visai veiksmīgi] - sitienu ar raketes neērto pusi uz pretējo laukuma stūri, ko miice veiksmīgi izvilka un ielidināja bumbiņu mana laukuma tālajā malā, neatstādama man nekādas cerības bumbiņu izvilkt, kaut savā iedzimtajā spītībā es ar izmisuma lecienu to vēl mēģināju, pie reizes aiztriecot bumbiņu pie visiem velniem.

8:21.

Ielidināju raketi nenosakāma paskata gaiši pelēkajā mīkstajā mēbelē, pie sevis rupji lamājos un veltīju dusmu liesmu pilnus skatus griestiem. I need an anger management, for christ sake!
linkpost comment

maita WAR [Dec. 6th, 2008|12:31 am]
Es tā arī nekad neesmu sapratis, kurā virzienā raudzīties, kad mazbērni man prasīs: "Vectētiņ, kas tevi padarīja par to, kas esi?". Lielā mērā es aptveru to, cik ārprātīgi naivs es spēju būt, jo mani mazbērni, visticamāk, būs puberitātes nomocīti mazi nelieši, ar cietsirdīgu dzīves skatījumu, no bezpajumtniekiem nošpikotu garderobi un muzikālo gaumi, kas līdzināsies fatāliem defektiem skaņas atskaņošanas sistēmā. Kā jau mēs visi saviem vecvecākiem. Bet uz īsu mirkli nesperot kāju ārpus mana koši zaļojošā naivuma dārziņa, es atļaušos ļauties pārdomām par to, kas tad nu īsti mani tā teikt, iztēsa no koka bluķa.

Aizmirstot visus pašsaprotamos aspektus par apstākli, ka atbilde kā tāda nemaz nav iespējama [jo es viņu nezinu, gluži tāpat kā visi citi, izņemot neeksistējošo dievu], un, pat ja tā būtu iespējama, viņa būtu tik gara, ka paietu vesela diena viņu izklāstot vien, vēlos bilst, ka vismaz šajā sakarā man varētu būt visai liela teikšana. Problēma rastos vienīgi no tā, ka es nezinātu, kur sākt. Prātu sāk jaukt ainas no pavisam agras bērnības ar māsu un kaimiņpuiku Andri, kuru barā viens no mums nepārtraukti piedāvāja darīt kaut ko acīmredzami debīlu [ēst atkritumus, smēķēt upeņu lapas, sazāļot kaimiņu onkuli, iesviest smilits acīs garāmgājējiem un atskaldīt viņus ar lāpstu, jo viņi noteikti ir neģēļi [galvenokārt - vecas tantiņas], noindēt kaimiņu suni ar kukurūzas pārslām/nolaupīt un sasiet kaimiņu suni, pēcāk paslēpjot viņu pagrabā] , taču idejas praktiski vienmēr tika sveiktas ar neviltotu sajūsmu. Pēcāk sekotu mīļie skolas gadi, kuros iemācījos galvenās mūsdienu dzīvei nepieciešamās maņas - spēju komunicēt un socializēties - kā arī veselu varzu visādu citādu lietu, no kurām lielākajai daļai pielietojumu neesmu radis un, visticamāk, nekad neradīšu, kaut neapgalvoju, ka tas mani sevišķi uztrauktu. Turpinot šķetināt atmiņas pavedienu, man tīri loģiskā kārtā būtu ar laiku jānokļūst līdz studiju gadiem un darbam, taču tīri intuitīva nojausma lika mazliet uzkavēties rožainiem toņiem bagātajā skolas laikā, pat gluži specifiski norādītā intervālā.

Njā, šķiet, ka tā bija astotā klase. Mans ļoti jokainais klasesbiedrs, kurš izdomāja, ka viņu sauks Krumelis [???], kaut viņa patiesais vārds bija Mārtiņš, acīmredzami cieta no tāda vai citāda veida garīgiem traucējumiem. Es, nekādā ziņā nebūdams eksperts šajā jomā, atļaušos apgalvot, ka pat no vairākiem vienlaikus. Mārtiņš/Krumelis, mēdza sēdēt un spēcīgi kratīties bez redzama iemesla, darot jebkuru darbību viņš varēja pēkšņi sākt skaļi kliegt, sēkt, rēkt vai izdvest kaut ko no visiem šiem trim toņiem kopā, bieži viņam bija neizskaidrojamas agresijas vai paranojas lēkmes, nereti viņš ieslīga dziļā depresijā vai savādā, jokaini melanholiskā stāvoklī, turklāt viņš bez problēmām spēja nosaukt galvaspilsētas PILNĪGI VISĀM pasaules valstīm. Ticiet man, es to pārbaudīju. Bet visādi citādi Mārtiņš bija samērā foršs džeks un man viņš patika, ar lielu prieku atļaušos viņu nodēvēt par savu draugu, turklāt, mūs vienoja īpaša interse par ģitārspēli, kurā viņš bija kādu nelielu galvastiesiņu pārāks par mani. Un rokmūziku, protams, rokmūziku.

Lai vai kā es piepūlēju atmiņu, es nespēju atminēties apstākļus kādos tas notika, kad Mārtiņa stāsta ietekmē mans bērnudienu elks Viljams Aksels Rouzs pilnīgi zaudēja savu statusu un noslīdēja līdz pavisam zemam pakāpienam manā vērtību skalā. Nevēlos tagad iedziļināties Mārtiņa stāstītajā par Guns n' Roses izjukšanu, taču viennozīmīgi liela daļa [visa?] vaina par to jāuzņemas misteram Rouzam, lai gan baltās patiesības labad piebildīšu, ka nekad tā arī neesmu papūlējies iedziļināties Mārtiņa versijas patiesumā. Versija vienkārši izklausījās ticama. Un kopš šī "Rouzs - pimpis!" stāsta noklausīšanās es sev cieši jo cieši nosolījos nekad, nekad, NEKAD neklausīties to draņķi, ko viņš nākamo uzceps. Nu lūk, šeit es esmu smagi ieberzies, turklāt, naktij vijot savus tumšos palagus pār tuvējiem dārziem, tālumā rejot reketiera Slavika sunim un miegam lēnām piepildot manus nogurušos acu plakstus, es caur zobiem noņurdu, ka viņš tomēr ir labi pastrādājis, tas maita Rouzs.
link2 comments|post comment

[Nov. 21st, 2008|11:05 pm]
vienlaikus ar jāgerīša ārstniecības kursu [sūda atvērtais logs!], galvā cīnās domas "cik daudz noplēst no džeka, kam es pildu mājasdarbu" un apcerējumi par to, cik ļoti mani vecāki par VISU uztraucās. it īpaši māmiņa. un vecmāmiņa, kura nau gluži mans vecāks, bet ir, iespējams, vistuvākais šai kategorijai no maniem ne-vecākiem. nez, vai tad, kad man būs pāri 45, es arī tāds būšu? un vai cilvēki pirms 100 gadiem darīja tāpat? vai arī sūda televīzija mūs visus ir tiktāl sabaidījusi [reitingi, reitingi], ka drīz mēs jau bīsimies paši no savas ēnas. no otras puses - ja es kādu pusgadu rakstītu par to, cik briesmīga ekonomiskā krīze mūs visus apēdīs, un viņa nebūtu izvērtusies nemaz tik briesmīga, maniem rakstiem, tīri loģiski, vajadzētu kļūt aizvien biedējošākiem un biedējošākiem, lai ļautiņi mani turpinātu lasīt, nevis atņurdētu "tu to klārē jau pusgadu!".

bottom line - tā pa lielam cilvēki ir baigie dunduki. lielākoties labi, bet dunduki.
link1 comment|post comment

[Oct. 16th, 2008|09:43 am]
Iron maiden - Complete Discography tuvojas jo ātri, sirdi pārņem prieks un ķermeni - priecīgas trīsas. Būs VĒL VIENS iemesls darbā uzkavēties ilgāk. [smaidu] Ja tik vēl šis slapjais/aukstais/pelēkais rīts būtu bijis kaut mazliet komfortablāks, bet nē, viņam obligāti jābūt tik pretīgam cik vien var būt.
link1 comment|post comment

navigation
[ viewing | 40 entries back ]
[ go | earlier/later ]