| Māsa un mērkaķi |
Sep. 28th, 2009|12:22 pm |
Manu mierīgo dienas ritējumu regulāri iztraucē telefona zvani - tētiņš jautā kaut ko dumju, māmiņa nodod man savas raizes pa telefonu, Mārcis piedāvā kaut ko saistītu ar alko vai arī māsa.. nuu, teiksim tā, māsa allaž pamanās mani ar saviem zvaniem/jautājumiem/problēmām mazliet pārsteigt.
Ar vieglu melanholiju sirdī vēroju aiz loga krītošās un dzeltējošās lapas, iestāstot sev, ka tās ir vienkārši saglabājušās no pagājušā rudens, jo šis vēl nav pienācis un līdz tumšajiem/aukstajiem vakariem vēl ir tālu kā līdz kaut kam vājprātā tālam, kad sajutu pazīstamo vibrāciju savu džinsu priekšējā kabatā. Bieži mēdzu pats ar sevi spēlēt "kas zvana?" spēli, paralēli pārbaudot savu telepātijas pakāpi. Minēju, ka sencis, bet bija, kā jau no virsraksta noprotams, māsa.
"Čau! Klausies, vai tu zini tādu grupu eee.. kā nu bija? "Artic Monkeys"?"
"Jā, laikam zinu gan."
"Un ko tu par viņiem zini?"
"Neko daudz."
"Ko tieši? Nu, varbūt kādu dziesmu? Vai žanru? Vai vismaz to, kas viņus klausās un kādai auditorijai viņi ir paredzēti?"
Ilgi cīnījos ar savu iekšējās pieklājības slieksni, lai, neskatoties uz apkārtesošajiem ļaudīm, nesāktu māsai klāstīt to, ka tā ir četru britu jaunekļu apvienība, kuri visi kā viens izskatās vājprātā neveselīgi, visos manis redzētajos video kustās kā tirliņi, katrs uz sava instrumenta māk labi ja 3 akordus/notis/sitienus, mūzika ir virspusējs mēsls bez jebkāda domas dziļuma un, godīgi sakot, man no tās nāk vēmiens. Burtiski. Tā vietā es atteicu vien lakonisko "Britroks. Klausās viņus Anna un visādi tīņi.". |
|