| Viss ir tik labi, cik labi tu pats to uztaisi. |
Nov. 20th, 2006|10:10 pm |
Man patīk šausmu filmas, visu veidu. Man patīk filmas, kur ļautiņiem uzbrūk kau kas dzīvniecisks un mežonīgs, man patīk filmas, kur cilvēci apdraud dēmoniskas aizkapa briesmas, patīk vērot slepkavas - maniakus ar cirvjiem un motorzāģiem un īpaši izbaudu slikto cīņas pret sliktajiem, no kuriem vieni noteikti nav nemaz tik slikti [piemērs - vilkači pret vampīriem ["nemaz ne tik sliktie" bija vampīri, kas protams, ir ļoti diskutabli]]. Patīk jūsmot par cilvēku bailēm, kad tumšā priežu meža biezoknī viņiem pakaļ dzenas velns-zin-kas, bet viņi, būdami traki tizli un stulbi, klūp aiz visa, kas vien eksistē, un noteikti dodas noskaidrot "kas tā par dīvaino gaismu/skaņu/smaku?" [kas ir īpaši dīvaini gadījienā ar smakām, jo parasti cilvēki īpaši necenšas par katru cenu uzzināt, kas TIEŠI smird ar atbaidošu tūkstots līķu puvuma aromu].
Bijusī sliktās kvalitātes popmūzikas konkursa kaut kādas negodalgotas vietas ieguvēja Elīna Fūrmane stāstīja swh ēterā, kādi briesmonīgi sastrēgumi plosa nabaga Rīgas tiltus, ik pa brīdim ļaudama savam aizraujošajam un allaž mainīgajam stāstījumam ["uz tiltiem ir satrēgumi; uz tiltiem veidojas sastrēgumi; tilti ir grūti izbraucami; tilti ir nosprūduši"] pārtrūkt, atbrīvojot ētera ceļu pārītim vidēju dziesmeļu, kas, paldies dievam, nebija Mofo, kuri man tik tiešām krīt un nerviem, kad piepeši Stāstnieces Elīnas balss sāka raustīties, viņu šķietami nomāca kādi ētera trokšņi, ik pa pāris sekundēm skaņa uz mirkli pazuda pavisam un arīdzan radio gaismiņas palika pavisam vārgas un raustīgas, gluži tāpat, kā gaismiņas uz paneļa un Harija priekšā izvietotās tuvās gaismas ugunis.
Bailīgi? Itin nemaz ne, ja tu atrodies lielas pilsētas centrā, savas mājas pagalmā vai ASV prezidenta bunkurā. Bet ja tu atrodies nekurienes vidū, uz ceļa, kurš kartē pat īsti nav atzīmēts, tuvumā nav manāma neviena dzīva dvēsele [ja neskaita man blakus sēdošo miici, protams], nemaz nerunājot par kādu, ko es varētu pazīt [atkārtoju frāzi par miices neskaitīšanu], kāds transportlīdzeklis aizdodas garām reizi pusstundā un tas pats ir lidmašīna, tad ir pavisam cita fīča. Biezā rudens nakts tumsa, kura kā mazs spītīgs kaķis negribēja pamest savu teritoriju un dot ceļu dabas uzspiestajām ziemas naktīm, apkārtējo mežu vērta spokainā īsti nesaskatāmu, tumšu līniju un lūzumu virknējumā. Dziļi prātā perinājās doma par koku pudurī notiekošu raganu sabatu, kura rituālā ugunskura mestās blāzmas noteikti apspīdētu miices seju un piešķirtu viņas vaidziņiem īpaši sārto nokrāsu [kas, protams, nenotika, jo nevienu rituālo ugunskuru tuvumā nemanīju], kamēr acis ar īpašu centību vērās caur aizsvīdušo priekšējo stiklu, meklējot kopsakarības tumšo līniju virknējuma blīvajā sienā. Pazīstams velns labāks par svešu, bet visi svešie raganu sabati nobāl, ja pazīstams ir tumšais meža biezoknis melnajā novembra naktī.
Es kādu 10to reizi izlēmu pamēģināt, vai pēkšņi nenotiks nez kāds debesu brīnums un tukšais mašīnas aķītis nebūs uzlādējies no tukša gaisa. Acīmredzami, pievilto cerību skaņa ir apmēram tāda, kādā tirkšķ nestrādājošs starteris, kas kalpo kā absolūts un nepārprotams apliecinājums fizikas un ķīmijas aksiomu varenībai - akmulatori no tukša gaisa uzlādēties nemēdz [ja šāda aksioma vēl nav ieviesta vidusskolas kursā, tad to steidzami vajadzētu izdarīt]. Tas, savukārt nozīmēja miicei un man liegtu iespēju izmantot radio, gaismas, apsildes sistēmu un, jā, arī iespēju aizbraukt prom.
Palūkojos uz miici, lai ar skatienu meklētu baiļu norādes viņas glītajā sejiņā - bailīgu acu skatu, strauju elpu, ātras, impulsīvas kustības, reaģējot uz katru ārā esošo troksnīti, taču neko tādu neatradu, viņa bija mazliet satraukta, tas arī viss. Un ja reiz nebaidās viņa, tad kamdēļ to darīt man? Pacentos uz visu palūkoties no gaišās puses - mēs bijām divi vien, tālu prom no visa, ar ko vien sabierība spētu mūs apgrūtināt, atradāmies zem jumta ar nelieliem pārtikas un dzeramā krājumiem [Džims tagad noteikti izteiktu ironiska rakstura piezīmes par to, cik tieši nelieli šie krājumi bija] un pat guļammaisu. Sapratu, ka man nebūtu nekas iebilstams šādi pavadīt nakti un plati pasmaidīju. |
|