Sadzīve
Jums noteikti interesē, kā reaģēja uz manām pārmaiņām draugi, paziņas, darba kolēģi, vecāki visbeidzot. Draugi ilgi neatbalstīja manu lēmumu, bet vecāki līdz pēdējam to nezināja. Kad manas pārmaiņas sākās, draugiem ir grūti pierast pie jokainās balss un neierastā apmatojuma uz sejas.
Ar vecākiem bija samērā viegli. Dzīvoju Rīgā, bet viņi laukos. Braucu pie viņiem ciemos vienreiz mēnesī, bet sazvanījāmies daudz biežāk. Mana balss sāka mainīties ~ trešājā mēnesi pēc T lietošanas. Es biju izdomājis visu izstāstīt pirms būtu kaut kas pamanāms. Bet viss tika atklāts vienkāršā telefona sarunā. Mamma jautāja, kas ir pie telefona. Es teicu, ka es. Ka esmu sācis T terapiju. Atvainojos, ka neiztāstīju ātrāk un izstāstīju, kā tas viss sākās. Viņa tikai pateica,ka jau sen zināja, ka iekšienē es neesmu sieviete, bet nedomāja, ka es gribēšu to TĀ labot. Un vārdi, kas mani iepriecināja - "Ja Tu tā jutīsies laimīgāks, tad dari tā."
Tētis domāja, ka man ar smadzenēm kaut kas nav kārtībā. Bet pamazām viņš aprod.

Ar darba kolēģiem ir tā, ka viņi zinaja, ka esmu lesbiete (riebjas sevi tā saukt). Viņiem ar to nebija nekādu problēmu. Kad sāku veikt T terapiju, viņi teica, ka tā es izskatoties pat seksīgāk. Nu, jā, kas to laiz zin, ko patiesībā viņi domā. Priekšnieku jau nedrīkst aizkart.

Draudzene ilgu laiku neatbalstīja manu izvēli, jo pati ir lesbiete. Kā viņa saka - ja esmu lesbiete, tad es gribu būt kopā ar sievieti! Bet, kad nopietni pie visa sāku ķerties klāt, viņa tomēr apdomājās un teica, ka atbalstīs mani it visā, jo tomēr saprot, cik ļoti man tas ir svarīgi. Kā var tādu nemīlēt!