Lepnums kā tvana gāze lien sirdī.
Jaunajam datoram nedarbojās wireless un to nespēja salabot ne brālis, ne provaidertante.
Bet pēc >5h rakņāšanās forumos, tiku galā ar IP config, DHCP, TCP/IPv4, DNS serveriem utt.
Tagad ar mierīgu prātu varu iet dzert zāļu tējiņas, veseļoties un ļauties manis aprūpei.
Lai priecīgs vakars! :)

Liela daļa jaunatnes noliedz Dieva eksistenci.
Savukārt vecāka gadugājuma cilvēki ir ļoti reliģiski.
Vai šī sakarība nozīmē,
ka tikai gadiem ejot pierādās iespējamā Dieva esamība?

Pasaulē viss ir tik mainīgs un šķietams,
ka panākumi šodienā var izrādīties neveiksmes nākotnē.
Tāpēc to,
vai uzvaru esam guvuši karā, vai tikai cīņā,
mēs uzzināsim vienīgi savā nāves dienā.

Līdzīgi kā grāmatu mēdz iedalīt nodaļās un apakšnodaļās.
Tā arī cilvēku esamības var iedalīt dzīvēs un apakšdzīvēs.
Vismaz es savējo noteikti.

Nez kā Freids kaut ko tādu izskaidrotu.

Pieturā glīta meitene uzjautāja cigareti.
Man tā patiesi bija pēdējā. Un es to arī pateicu.
Man šķiet, ka viņa nenoticēja.
Sajuto bēdīgi.
Jo vieni cilvēki melo tik bieži, ka vairs nenotic citu cilvēku patiesībai.

Tējas krūze + Ben Howard.
Un miera tik daudz, ka tas kļuvis gandrīz taustāms.

Izsecināju, ka zobārstiem ir riktīgi atbildīgs darbs.
Ir ne tikai jālabo zobi utt utjp, bet visa pacientu dokumentācija ir jāveic smalki un precīzi.
Jo zobārsniecības pacientu dati lieliski noder pārlieku sadalījušos vai sadegušu līķu identificēšanā.
Kā, piemēram, manis šodien aplūkotā sērijveida slepkavpāra Freda un Rozmarijas Vestu gadījumā,
zobi bija tie, kas palīdzēja identificēt pagalmā un pagrabā sastūķētos līķus.
Gandrīz tik pat interesanti kā Temperancei Brenanai iekš Nozieguma skeleta, khh.

Pirmsmiegadziesma.

28.06.11.
09.12.11.
24.12.11.
26.01.12.

Dienu pa dienai dzīvoju nost savu atlikušo mūžu.
Šīs dienas ir piepildītas ar darba pienākumiem, ar slinkumu sev gatavot ēst, ar fotokursiem reizi nedēļā un kino apmeklējumiem vismaz divreiz mēnesī, ar paziņām, draugiem, radiem un ģimeni, par jau tradīciju kļuvušām ik-brīva-vakara nesteidzīgajām pastaigām pa parkiem un ielām; ar stundām ilgu ģitāras strinkšķināšanu vai arī skatīšanos sienā sveču apgaismotā telpā ar mūziku fonā. Citreiz dienas piepildītas ar alkoholiskām ballītēm, kas sniedz iespēju smieties nedomājot vai arī ar pirmsgulētiešanas filmu, kādu grāmatu, krustvārdu mīklām vai šaha spēli. Ar jaunāko ziņu lasīšanu, kamēr ieturu maltīti. Ar mērķiem audzināt sevī kultūru un apmeklēt teātrus, izstādes, pasākumus.Ar krāsainiem sapņiem, izlikšanos par gudrāku, nekā patiesībā esmu. Ar pienākumiem, panākumiem, cerībām un neveiksmēm. Ar apņemšanos dzīvot prātīgāk, bet garlaicīgāk.
Meklēju dzīves jēgu, kaut patiesībā baidos to atrast.

Un tas arī ir viss, ko daru.
Tāpēc šķiet, ka varētu šo dienasgrāmatu iespējams turpmāk nemaz neturpināt.

Man patīk tie draugi.
Ar kuriem var netikties gadu.
Bet liekas,
ka ir pagājusi tikai nedēļa.

ar aliņiem pie Daugavas
openair season is open.

"Paldies!"
"Par ko?"
"Par to, ka esi."

Es laikam nekad nesaskatīšu savā esamībā pateicības cienīgas vērtības.

Tagad mājās esmu boss, jo man ir uzticēta pastkastītes atslēga.
Izņēmu kaudzi ar atlaižu bukletiem
sēdēju, šķirstīju
un izplānoju savu nākotnes dzīvokļa iekārtojumu, mēbeles, tehniku.
Ir jauki tā pasapņot. :)

Elektronika un jaunākās tehnoloģijas ir visur.
Un arvien vairāk.
Nevarētu teikt, ka man tas nepatīk.
Bet neviena elektroniskā grāmata nespēs aizstāt svaigi tipogrāfijā iespiestas papīra grāmatas smaržu.

It's a sad sad day in a sad sad world.

Patiesībā jau man nav laba sirds.
Tie ir tikai tēta stulbie gēni nemācēšanā atteikt cilvēkiem.

Vienīgās par apātiju pārvērtušās asociācijas un sajūtas pret šo īpašo (?) dienu, ir prieks par šī paša datuma 1994. gadu.
Jo 1994. gada 14. februārī ar šāvienu galvā citos medību laukos tika nogādāts Andrejs Čikatilo.
Tas vienīgais, kas šajā datumā īpašs.

LAMB koncerts bija riktīgi foršais.
Baudījums acīm, ausīm un visiem pārējiem orgāniem.
Sasmēlos iedvesmu tuvākajam laikam.
Pēc koncerta mazliet mierīgu dzīves sarunu klubiņā ar savu dvēseļradinieku.

Pēdējās dienās daudz tādu nozīmīgu notikumu.
Tādu, kas atstāj sliedes, izmaina šodienu un citas dienas.
Tādi... episki?

woop.