Labdien. Es tikko pārbraucu mājās no baļļuka, sabiedrisko transportu izmantojot bezmaksas. Ēdu franču salātus, kas maksā Ls 1,89 kilogramā. Nolēmu, ka visādi miega trūkumi nespēs kavēt manu ierakstu. Mamma man no Krievijas atveda čeburaškas un genas multenes. Gadījumā, ja Mārtiņš Brencis atvedīs Čelsijas Lamparda kreklu (pagaidām gan viņš esot redzējis tikai neorģinālos, kas man nederot. Nu, nevis neder augumā, bet neder, jo neorģināli), būšu ieguvusi visu, ko vēlos. Vakar pavisam nopietni biju nolēmusi neiesaistīties visādās orģijās, tikai fofografēt, kā to parasti dara citi. Tas beidzās apmēram pussešos ar salauztu nagu. Lai gan ne jau tas mani pārsteidza, bet gan negaidītais necilvēciskums, kas pēkšņi bija starp maniem mīļajiem draugiem. Tiesa, es droši vien biju viena no viņiem. Tikai tāpēc, ka pavisam negaidīti atklāju, ka Ilzes matracītis ir ne tikai apliets, bet aplējumā ir arī gabaliņi. Nospriedu, ka tie droši vien būs vēmekļi. Negaidīti tāpēc, ka es to atklāju, metot kūleni. Pie tam! Metu divas reizes. Necilvēciskums izpaudās nežēlīgā popūrijā (man šodien ir problēmas ar vārdu izvēli) pret vājāko (arī to, kas bija manu atklājumu vaininieks). Droši vien arī muļķāko, jo viņš uzskatīja, ka neviens jau tā īsti nemaz neņirgājās, pamodinot un sakot, ka tūlīt pat ir jābrauc mājās. Pēc tam ļoti skaļās balsīs smejoties un plēšot daudzus jokus - "Hmm. Kālab tad Tu tik ātri mājās?" Viņš uzskatīja arī, ka neviens tā patiesi viņu nemaz neieredz, kliedzot visādus zākājošus saukļus par viņa dzimumorgāniem un kretīnisko tipiņbūšanu. Nezinu, kāpēc to sāstu, jo patiesībā tas mani nemaz neuztrauc.