Esmu galējību cilvēks.
Pretīgi. Šēžu virtuvē un visu dienu...ēdu. Nav jau pirmā reize. Slīcināties ēdienā. Žēl, ka mājās visās malās nav spoguļu vai novērošanas kameras, varbūt tad es spētu sevi atturēt no rīšanas orģijām. Pārāk daudz domāju par ēdienu. Gribu psihologu, bet negribu zināt, ka esmu traka. Es tikai atrisināt šo problēmu. Apnicis sevi mocīt, apnicis melot. Apnicis gaidīt. Gribu, lai viss būtu labi, bet lai būtu labi, man pašai jāpacenšas. Problēma ir tā, ka es nespēju iedomāties izeju no šī labirinta, viss liekas pārāk bezcerīgs, nav nekāda stimula, jo arī viņš liek man justies tā - nekā, arī mamma tikai brūk virsū. Pilnīgs bezspēks. Pēdējās 3 dienas es viņu nesatiku, es varēju netēlot un nesmaidīt... un tie visi pārējie sīkumi šo stulbo meitenīti gandrīz noved līdz kaukšanai.
Negribu atkal smēķēt, bet nervi netur. Brīvdienas... Laikam jāsāk ar to, ka vismaz 4h nedēļā jāiet uz savu mīļo sporta klubiņu pa stundai... izgāzīšu dusmas tur un 6 mazas ēdienreizes dienā, tiesa - Atskinsa stilā. Rīt paļaušos uz sviestu. Un uz svariem mēģināšu nekāpt kādu nedēļu, citādāk, ja kādu dienu kaut vai 100g vairāk, mēdz sākties panikas lēkmes. Un jā, vairs nekādu saldumu. Man jādzīvo kaut nedaudz ar prātu. Piedodiet, centīšos lidot augstāk un nākošreiz vispirms ķeršos pie mūzikas un ar to arī beigšu. Varētu arī apsvert domu ēst tikai citu cilvēku klātbūtnē, varbūt tad manas mežonīgās tieksmes neizpaustos arī fiziksi.