...tad, kad lapseņu laiks būs beidzies, man to pietrūks, es zinu; eju kailām pēdām pa vannasistabas grīdu kur tās vārtās pusmirušas, cenšoties neuzkāpt, cerot uzkāpt, vēloties neuzkāpt, gribot uzkāpt.

Neko nedaru, daudz aizmirstu, daudz nezinu. Vislabāk būtu teikumus beigt bez pieturzīmēm, lai tie karājas gaisā tādi nolauzti, daudzpunktes tur nelīdz, tās tikai izstiepj, izsmērē, piekabina tādu kā saldenu nopūtiņu.

"Bieži vien Šteins vēlējās, kaut cilvēkiem par katru nepārdomāti izteiktu vārdu būtu jāsamaksā. Dienas beigās katrs saņemtu rēķinu: tu esi izrunājis tik un tik daudz nepārdomātu vārdu, esi parādā tik un tik - šo summu tu esi parādā klusumam. Kurš nespētu samaksāt, tam, tāpat kā dara ar gāzi un elektrību, atslēgtu valodu. Daudzi tādējādi tiktu izputināti, galvenais, lai neviens vārds netiktu izrunāts par velti." (Rakstījis to Ērihs Volfgangs Skvara.)

Es vairs nevelku vagonus, tagad stumju tos kalnā. Publika pulcējas pie atspirdzinājumu kioska, tamdēļ nav neviena, kas aplaudētu.

Gribas paņemt putekļu slotiņu un notīrīt visādus nevajadzīgus un nelūgtus, bet diemžēl pieļautus uzslāņojumus nost no savas dzīves. Man vajag ļoti maz un tas viss ir vai nu rokas stiepiena attālumā, vai atnāk pats, kad visvairāk nepieciešams, un gaida, kad es to paņemšu. Kostīmu un masku pārcilāšana lai paliek tiem, kas bez tiem nav nekas kā vien salauzti pakaramie.

Ir daudz brīvas vietas, ļoti daudz. Sniegs pakusis un ceļi - izbrienami. Zābaki guļ uz radiatoriem, drīz izžūs un tad es iešu, un negribu, lai manas somas būtu smagas.

Dzirdēju baumas, ka drīz būšot Ziemassvētki. Dienas kaut kur pazūd starp izlasītām lappusēm, izdzertām pudelēm, skūpstiem, pļaukām, tējas garaiņiem un Holivudas filmām, kaut kur starp vēdera un muguras sāpēm, negulētām naktīm, dedzinošām asarām, pustukšiem vilcieniem, starp glāstiem, murrām, mežonīgi izspūrušiem matiem, galu galā - izšķīst svešinieku sejās, balsīs un aizejošos soļos. Es palieku un aizvelku aizkarus, lai pāris dienas pagulētu, uzvelkot mežģīņotu naktskreklu un izdzerot pāris krūzītes miera.

Apkārtējo skumjās kā pārāk šaurā kleitā. Gandrīz ikvienam, ko satieku, sadzirdu, salasu, "skumji", "melnie", "depresija", "jātiek prom", "nogurums". Un es tad ar savu brīnīšķīgiņo harmonijiņu jūtos kā tāds izsmiekla pirksts viņiem, bēdu sagrauztajiem, sejā iebakstīts.

Grūti sataustīt tos čuprus, aiz kuriem ārā vilkt. Ja jau vien tā varētu ņemt un kādu izvilkt.

Dienas sākums - spuldzītes pārdegšana, kas izsita korķus visā mājā. Un tas nu bija labākais, kas varēja notikt. Sveču gaisma vannasistabā, nekādu elektriskā spilgtuma uzspiedienu uz acāboliem, nekādu attālu Tē Vē trokšņu sitienu pa deniņiem. Tikai klusināta oranžuma iekrāsots kailums. Pēc elektrības atgriešanās apstaigāju istabu pa perimetru, aizdedzot sveces, kuru plīvliesmiņu sabiedrībā krāsot acis, dzert kafiju ar pienu, smēķēt un klausīties The White Stripes labi skaļi.

Vilcienā satikti cilvēki. Rīta kafija, alus un cigarešu puspaciņa apšaubāmā stacijas bārā. Skrējiens uz lekcijām. Tad drebināšanās vēsajā auditorijā un sildīšanās ar zāļu tēju. Klusinātas sarunas un smiekli nākamā apšaubāmā bāra pustumsā.

Atkal vilciens, cieša saspiešanās uz dermantīna soliem un alus pudeļu tukšošana, alus putu pilnas somas un klēpji, muļķīgi joki. Pēcbrauciena cigarete uz perona.

Saritināšanās uz matrača "tikai uz pāris minūtēm", ciešs miegs vairāku stundu garumā.

Labrīt. Dienas beigas.

Aizplūdīšu prom kopā ar mirkli. Tūlīt. Izplūdīšu caur sietu, sadalīšos mazos pilieniņos, kas nolīs pār kādu izsusējušu tuksnesi.

Mana esamība ir tikai skaists un valdzinošs šķitums, un mana identitāte ir tikai dejas pa daudzdaudzām Prokrusta gultām.

Miers. Plūstu. Izdziedi mani caur sietu, un varbūt kāds piliens no manis paliks tev skropstās.

Zāļu tēja ar medu pārceļo no brīnišķīgas porcelāna tējkannas ar puķītēm tādā pašā tasītē. Līksma laiskuma un vasaras pēcpusdienu siltuma pildīta kaķiska staipīšanās.

We should have each other to tea huh?
We should have each other with cream
Then curl up by the fire
And sleep for awhile

Tas, cik viss pārejošs, reizē biedē un atvieglina. Plūstu cauri visam, kas nedaudz izmainītās elementu kombinācijās smieklīgā ritmiskumā atkārtojas; varbūt mani kādreiz izskalos krastā.

Kur ir mana Trūkstošo Vārdu vārdnīca?

Iekost, paskrāpēt, paplosīt.

Garāmslīdošo vilcienu skaņas kņudina ribas, tālumā aizskan soļu dipoņa, svešinieku balsis iekaras koku kailajos zaros. Atdziest tēja ar pienu porcelāna tasītē, lūpas nopēdo iemuti tumšsarkaniem nospiedumiem. Piecpadsmit vientulības sekundes, piecpadsmit "nosauc-mani-vārdā-un-es-pazudīšu" mirkļi.

Iekost, paskrāpēt, paplosīt.

Kļuvu par terorisma upuri vakar. Pārsalu pie sasodītās stacijas, skatoties žēlām acīm uz lentām ar uzrakstu "policija", ugunsdzēsēju un policijas mašīnām un citu tādu pašu salstošu cilvēku bariem. Devāmies, kā jau krīzes situācijā pienākas, pārtikas un alkohola meklējumos uz sasodīto Stockmann, no kura izejot, jutos kā no milzu gaļasmašīnas izvēlusies. Pārsalu sasodītajā autoostā sēžot uz soliņa un smēķējot sarkano Marlboro, un pat zāļu tēja no termosa nepalīdzēja sasilt. Tomēr pēc vīna pudeles iztukšošanas un nokļūšanas mājās svečliesmiņas pilnu istabu piebirdināja ar siltumu, un murras tipināja pa ādu, ķērās matos un slēpās lūpu kaktiņos.

Tagad viena ložņāju apkārt pa māju, ik pa brīdim ieklepojoties vai nošņaukājoties. Visa nakts priekšā, daudzas filmas skatāmas, grāmatas lasāmas, mājasdarbi (galu galā) pildāmi, turklāt barčikā slēpjas arī karstvīna pudele, tabakmaks pilns ar plūmju tabaku, un mūzikas plauktiņā daudz Radiohead skaņu, kurās vārtīties. Cilvēku nav, varbūt pat tie ir tikai izdomāti, varbūt izdomāta esmu es un tas man patiktu vēl labāk, bet tas ir nesvarīgi, nesvarīgi, murr...