Apkārtējo skumjās kā pārāk šaurā kleitā. Gandrīz ikvienam, ko satieku, sadzirdu, salasu, "skumji", "melnie", "depresija", "jātiek prom", "nogurums". Un es tad ar savu brīnīšķīgiņo harmonijiņu jūtos kā tāds izsmiekla pirksts viņiem, bēdu sagrauztajiem, sejā iebakstīts.

Grūti sataustīt tos čuprus, aiz kuriem ārā vilkt. Ja jau vien tā varētu ņemt un kādu izvilkt.