...tad, kad lapseņu laiks būs beidzies, man to pietrūks, es zinu; eju kailām pēdām pa vannasistabas grīdu kur tās vārtās pusmirušas, cenšoties neuzkāpt, cerot uzkāpt, vēloties neuzkāpt, gribot uzkāpt.

Neko nedaru, daudz aizmirstu, daudz nezinu. Vislabāk būtu teikumus beigt bez pieturzīmēm, lai tie karājas gaisā tādi nolauzti, daudzpunktes tur nelīdz, tās tikai izstiepj, izsmērē, piekabina tādu kā saldenu nopūtiņu.

"Bieži vien Šteins vēlējās, kaut cilvēkiem par katru nepārdomāti izteiktu vārdu būtu jāsamaksā. Dienas beigās katrs saņemtu rēķinu: tu esi izrunājis tik un tik daudz nepārdomātu vārdu, esi parādā tik un tik - šo summu tu esi parādā klusumam. Kurš nespētu samaksāt, tam, tāpat kā dara ar gāzi un elektrību, atslēgtu valodu. Daudzi tādējādi tiktu izputināti, galvenais, lai neviens vārds netiktu izrunāts par velti." (Rakstījis to Ērihs Volfgangs Skvara.)

Es vairs nevelku vagonus, tagad stumju tos kalnā. Publika pulcējas pie atspirdzinājumu kioska, tamdēļ nav neviena, kas aplaudētu.