"Holly Golightly: You know those days when you get the mean reds?
Paul Varjak: The mean reds, you mean like the blues?
Holly Golightly: No. The blues are because you're getting fat and maybe it's been raining too long, you're just sad that's all. The mean reds are horrible. Suddenly you're afraid and you don't know what you're afraid of. Do you ever get that feeling?" (Breakfast at Tiffany's)

No rīta sēdēt uz kāpnītēm pie parādes durvīm rūtainā pidžamā un mētelī, smēķēt un saprast, kā atsevišķais korelē ar vispārējo, ir jauki, bet vēl jo labāk es tagad dažas dienas pāršķirtu tik viegli kā lappuses, kuras negribas lasīt, un paskatītos, vai nākamajā nodaļā nav kaut kas interesantāks.

Lūdzu, man piecas tējkarotes realitātes sajūtas.

Es šonakt sapņoju, ka esmu atradusi pasaules visskaistāko vietu - tā bija kāda pamesta, sagruvusi māja ar krāsainām vitrāžām logos, tai nebija jumta, nebija starpsienu, es pavācu vecus dēļu galus nost, pavēru durvis, kuras knapi turējās eņģēs, un iegāju, un tur zem kājām bija pļava, gaišzilu puķu pilna, un tās bija visskaistākās puķes pasaulē, bet es tur nepaliku ilgi. Gāju tālāk un attapos kādā citā vietā, tur bija tumšs un daudz cilvēku, un troksnis, un kņada, un mūzika, un tad es pēkšņi atradu pasaules vismīļāko cilvēku, un viņš mani apskāva viegli un it kā kautrēdamies, bet tad piekļāva mazliet ciešāk, un bija tik silti, silti, un tad laikam es pamodos, bet tik laimīga bijusi un tādu mieru sajutusi savā dzīvē esmu tikai vēl reizi, un arī tas bija sapnī. Tad man bija kādi pieci gadi varbūt, un es sapņoju, ka eju pa meža ceļu un nonāku tajā pašā visskaistākajā vietā, tieši tajā pašā, kur pagājušonakt.

Un tad es domāju par to, cik ļoti mana realitāte līdzinās sapnim, cik daudz pēdējā laikā atmiņas zudumu, iztrūkumu, sajaukumu. Tikai miglaini atceros skrējienu tumsā vakar ar otrādi apvērstu lietussargu, sniegu uz rožu pumpuriem manā dārzā pirmdien, jā, un sarunas un viss, kas saistīts ar cilvēkiem, vispār šķiet kā tikai kādā filmā redzēts. Vienīgais, ko es vēl atceros, ko patiesi izdzīvoju, ir komunikācija ar sevi. Sirreāla sajūta šodien mani spiež pie sienas mazliet, jūtos tā, it kā tas sapnis būtu mani aizvedis atpakaļ pie tās piecgadīgās meitenes, un es sajūtos mazliet kā viņas māte un viņas bērns reizē. Ja es varētu aizmigt, ja es varētu izolēt sevi no realitātes, varbūt vēl kādreiz varētu tur nokļūt, tajā vietā, bet varbūt es pat labprāt no tās atteiktos, ja vien varētu vēl sajust to apskāvienu.

Nav grūti būt stulbam, grūti ir to apzināties.

Esmu gatava noticēt tam, ka zeme ir plakana, gatava iemīlēties svešiniekos uz ielām, gatava gaidīt meteorus ar trīs līdz pieciem eņģelīšiem uz katra krītam manā dārzā.

Esmu gatava ticēt pat tam, ka neesmu pārkāpusi nevienu no kovencijām pašai ar sevi.

Ja vakardienas lekcijās Engelss dzina mērkaķi lejā no koka un lika tam ņemt darbarīku, tad šodien mērkaķis un citi zvēriņi izpelnījās aktīvu, satrauktās balsīs izkliegtu aizstāvību no dabas draugu apvienības. Astmātiķu apvienība tikmēr caur klepus uzplūdiem ķiķināja. Mājās braucot, secināju, ka, iespējams, kāds rāms mērkaķis vilcienā varētu būt man mazāk traucējošs kā dažs cilvēkbērns. Esmu par to, lai mazus bērnus sabiedriskajā transportā ielaistu tikai ar uzpurņiem.

Miega bads izdzēsis visas domas. Un es par to tikai priecājos.

Šodienas mīļākā frāze ir "viss tracina".

Sestdienas vakara izpriecas sanāca diezgan aizraujošas. Darbojos kā plaša profila speciāliste, mierinot raudošos, diskutējot ar runīgākajiem, izvēloties mūziku, izdzerot visu nepieskatīto alkoholu un veicot vēl šādas tādas darbības. Kad visi devās mājup, es vēl biju spējīga divu minūšu galdā novākt galdu un kopā ar jubilāru un vēl vienu jaunieti doties uz krogu, pa ceļam iedzerot ārprātīgi draņķīgu rumu no blašķes. Pēc kroga slēgšanas odiseja turpinājās divatā un gandrīz noslēdzās ar aizmigšanu uz soliņa ar skatu uz Rūdolfu Blaumani. Par nokļūšanu mājās atmiņas ir miglainas, bet šķiet, ap sešiem no rīta tas beidzot notika. Tagad sākšu atpūsties no atpūtas.

Vakar kristiane mani izvilka no gandrīz aizbraucoša vilciena, lai nodotos kafijai ar pienu un lēkšanai no ķiķināšanas nopietnībā uz krītošu lapu fona. Tad, kad beidzot ierados mājās, noskatījos Forestu Gampu, nemāku pateikt vārdos, ko tā filma man nozīmē, bet vajag reizēm man viņu, un vakar bija tieši tā reize.

Un tad, šorīt pamostoties, bija skaidrs, ka esmu slima un nekur neaizbraukšu, un rāpos atpakaļ gultā un nogulēju kādas desmit stundas, pamodos ar joprojām briesmīgām galvassāpēm, devos iedzert, nepalīdzēja. Ja varētu izņemt ārā acis un smadzenes un noskalot aukstā ūdenī, varbūt paliktu labāk.

Eksperiments ar dziesmu vēl nav beidzies, un izskatās, ka tik drīz nebeigsies.

Ja pirmdienas vakarā notiek izklaides ar alu, lētiem vīniem un balzāmu, un maldīšanos tumšā gravā, tad otrdienas lekcijas nav iespējams līdz galam izturēt, un nepieciešams kāpt vilcienā kopā ar Henriju, Džūnu un Anaisu un doties mājās.

Neviens nav lasījis manu nerediģēto variantu, neviens pat nav tik daudz pamanījis kā manu izteikumu un rīcības mūžīgo nekonsekvenci, pēc kuras varētu secināt, ka tie visi kā viens ir nepatiesi. Es esmu tukšs trauks, un reizēm piepildu sevi ar emocijām kā ar šķīstošo kafiju, pēc kuras izdzeršanas pat biezumi nepaliek, atstājot mani sava tukšuma pilnībā, un vienmēr esmu uzskatījusi cilvēkus (varbūt ar retiem izņēmumiem) par līdzekli, nevis mērķi, un dirsā tevi, Imanuēl. Man spēlēties patīk. Un naivi zilas, izteiksmīgas acis brīnišķīgi palielina spēlīšu efektivitāti.

Cenšos izpētīt, cik ilgi var dzīvot tikai ar vienu dziesmu. Šķiet, ka ilgi. Un tagad mazliet gribas smaidīt, vēl mazliet vairāk nāk žāvas, jāiet gulēt.

Nē, dīvaini, (nu-jau-aiz)vakar bija tik jauki, The Doors uz čerkstoša kasetnieka, milzonīgi daudz tabakas, pārrunas par herbertiem, vāverēm un groziņiem un vēl daudz priecējošu lietu, bet šonakt es te šitā. Želejiska raustīšanās.

Iet tagad reidā uz barčiku un atlūzt uz virtuves grīdas vai mēģināt vēl savākt pēdējās pašcieņas (un spēku) paliekas un iet gulēt zolīdi, gatavojoties rītdienas (atkal)iedzērienam?