Es tagad iztēlojos ideālu ainiņu, lūk, liela telpa, kuras centrā gulta, tāda liela, pamatīga, melniem zīda palagiem, spilveniem, un es tur tā skaisti izstiepusies savā sarkanajā apakšveļā, un tad atveras durvis, ienāk kāds, ieslēdz Kings of Leon skaļi, skaļi, aizdedzina cigareti un iesprauž man mutē, un tad aizvācas prom, sasodīts, un ļauj man gulēt, gulēt, gulēt, kādas divpadsmit stundas vismaz.

Un nevajag teikt, lai dzeru kafiju - man jau asinsrites sistēmā plūst tīra kafija, kā arī nevajag runāt par došanos gulēt astoņos, tas ir cilvēciski neiespējami. Naktīs vienkārši ir jābūt nomodā kādu laiku - tas ir vienīgais laiks, kad varu būt vienatnē un dzirdēt pati savas domas, un tā kā es esmu tik ellišķīgi interesanta un apburoša persona, man reizēm patīk dzirdēt savas domas. Un arī grāmatas naktī lasīt labāk - pagājušonakt priecājos par Hanifa Kureiši "Priekšpilsētas Budu", priecājos ļoti, ka kāds ir bijis tik laipns un uzrakstījis grāmatu tieši man.

Atgriezos šodien ģimenes klēpī ar saplēstu zeķi, kvēpu pilnu degunu, matos ievītu smaržkociņu aromātu, saburzītības sajūtu deniņos un kaleidoskopu starp tiem. Laikam tā gadās, ja dzert sāk jau piektdienas pēdējās lekcijas laikā, balzāmpudeles korķim paukšķot un maisiņiem čabot.

Ja es šonakt gulētu ar kādu kopā, es rautu segu tikai sev.

Mans princis tajā zirgā baltajā (vai kāds nu viņam tas transportlīdzeklis ir) kā Oziriss saraustīts gabaliņos un izmētāts pa visām malām un galiem, un man pienākas būt Izīdai un viņu meklēt un likt kopā. Iet kā ar sēņu kurvīti, iekārtu elkonī, pieskāriens no viena, no otra, nepietiek, nepietiek taču, vēl pie līmes neķerties. Vajag visu, un tieši tāpēc varbūt, ka tajā visā slēpjas nekas. 

Šīsdienas lekcijās bija kaut kas mokošs. Vienā no tām iemigu, ik pa brīdim caur saraustītajiem sapņu fragmentiem ieslīdot kādai frāzei par kultūras definīciju, bet otrā, pēc pārtraukumā dzirdētās diskusijas par literatūru (galvenais kritērijs - grāmatas biezums) un ik pa brīdim skaļi spiegta, ar ķiķināšanu pavadīta "ja?" no aiz muguras sēdošās gaišmates mans pseidointelektuāļa gars bija tiktāl satricināts, ka miegs tika kā ar roku atņemts un pie pleca viegli piebikstīja doma par asinsizliešanu. Kad nu cilvēciskās komunikācijas trūkums mani bija pavisam nomācis un biju jau satinusies cēlas vientulības plīvurā, pēkšņi, pēc lekciju beigām smēķējot, dzima gaišā doma doties ar vienu no kursabiedrenēm iedzert, attaisnojot frāzi "alcohol - connecting people". Vēl šodien tika atjaunots mans matu krāsojums, slēpjot ataugušās saknes, kuras pēkšņi bija izlīdušas kā pagātnes kļūdas no atmiņas bedrēm. Prieks tagad.

Es nekad nerunāju nopietni. Nopietni.

Un šobrīd nolieku visu, kas mani ir sasmīdinājis, nogurdinājis un-tā-tālāk, pie vonnegūtiskās zvaigznītes un dodos gulšņāt pie televizora.

Variants ar iedzeršanu izrādījās nederīgs. Aizsākās morālās lēkmes.

Pat līdz smieklīgumam jau tas, kā visi apņēmīgi cenšas norādīt, kāda es riebīga egoiste. Man pašai taču tas sen zināms fakts.

Bet patiesībā jau es esmu Dogvilas Greisa.

Tagad nometīšu savas septiņas maskas stūrī, pielaidīšu tām uguni, izmētāšu drēbes uz grīdas, tad novilkšu ādu un glīti iekāršu skapī, un dejošu, dejošu, dejošu. Rīt ņemšu kartonu, šķēres un guaša krāsas un izgatavošu pārīti jaunu masku.

Radinieku spietā krogā lietotais alkohols sāk pamest sistēmu, tagad man priekšā krūze kafijas, tiramisu un dažādas sīkas pārdomiņas par tēmu "kur doties un kam atdoties". Sajūta, ka viss, ko šovakar darīšu, izejot kaut kur ar pieejamajiem draugpaziņām un paziņdraugiem būs tikai no sērijas "uzkrāsot lūpas, uzsist stāvus žaketes apkaklīti un iestīvināt smaidu, lai neburzās". Fiziski jūtos mazliet kā apkošļāta ābola miziņa, un varbūt jau vērtīgāk būtu palikt mājās un noskatīties kādu filmu, kuras man neskatītas iekrājušās biezā slānī, bet tad atkal varētu sākties balzāma pudeles tukšošana vienatnē un uzmākties vēl kāds infinite sadness un sākt kaut kādas banālas pašžēlošanas pa galvu grozīties.

Ar rītdienu gan viss skaidrs - būs ami, būs balzāms un būs labi.

Un es biju gaidījusi mierīgu tējas dzeršanu mierīgā kompānijā. Nez kāpēc viss beidzās ar balzāmu un skūpstiem visapkārt galdiņam, histērisku jautrību un pat fotogrāfa klātbūtni, kurš iemūžināja visskaistāko un viendzimumiskāko no skūpstiem.

Pie visa var vainot tikai tos trīsdesmit astoņus grādus, kas pēdējās dienās raksturo manu ķermeņa temperatūru. Pie dūrieniem vēnā, guļot uz ar dermantīnu apvilktas kušetītes poliklīnikas kabinetā, pie izolācijas no sabiedriskās dzīves, pie aizžņaugtā deguna un noteikti, noteikti arī pie tā mitruma uz vaiga, kas ir tikpat netverams un neeksistējošs kā uz muguras uzzīmētie spoki.

Pagriezos, svārki noplīvoja, iesitot sarkanas švīkas gaisā, un aizgāju prom cīnīties ar piraņām.

Neesmu nožēlojusi.

Slimā, iesnainā galva drīz nokritīs uz grīdas un saplīsīs daudzos mazos gabaliņos kā porcelāna tasīte. Viss mirgo ap acīm, un ir grūti nofokusēt skatienu un sakopot domas. Gaidu gājienu uz krogu un apceru savu ierasto juceklīgi tīnisko problemātiku un pēdējo dienu notikumus, kas ietver sevī pāris BP filmu apmeklējumus, pāris alus dzeršanas, kā arī kvēlu, vaitstraipīgu un trīsritenīgu nakti kopā ar Kriss un aurora, kuru miegs tika traucēts ar manu īpaši skaļo un biežo deguna šņaukšanu. Ak, romantika.

Esmu sagurusi. Vēlos sev rezidenci Rīgā. Pēc celšanās tādā laikā, kādā vasarā pārsvarā gāju gulēt un viena pēcpusdienā izdzerta alus aizmigu minūtes laikā pēc iekāpšanas vilcienā. Pēdējo gadu laikā laikam esmu pārāk izlutināta ar skolu triju minūšu gājiena attālumā no mājas.

Lapsenes nez kāpēc bieži iepinas manos pinkainajos matos. Man bail no viņām.

Atceros, pagājušogad ap šo laiku vairāki putni sevi nogalināja, metoties pret manas mājas logiem.

Pirkstu gali nosaluši.

Cik gara, gara bija piektdiena, kas iesākās, ar ļaunu smīnu dodoties pretī uz skolu plūstošo cilvēku straumei un kāpjot vilcienā, kas veda pretī lauku pirmkursnieces gaitām galvaspilsētā. Izskraidīju savu fakultāti no viena gala līdz otram un vēl visādas vietas, kamēr beidzot guvu kādu skaidrību par vispārējo kārtību un pieteicos stipendijai. Tad, pēc mierīgām pusdienām, kafijas un cigaretēm, satrauktā skraidīšana atsākās, šoreiz pa veikaliem, meklējot kādam divdesmit viena gada vecumu sasniegušam indivīdam piemērotu dāvanu. Beidzot tika izlemts par vīrieša izdzīvošanas pamatkomplekta iegādi - zeķēm, pelēkām, baltmaizi, ikdienas, majonēzi, arī ikdienas, šprotēm eļļā, šņabi Trīs Graudu, cigaretēm Elita, alu Aldara Pilzenes un citramonu. Pēc tam jau arī Rīgas Centrālā stacija šķita kā zaļa pļava, kur mierīgi pasēdēt uz zemes, tinot cigaretes, brīnos vēl, ka ņemot vērā manu nobružāto un sagurušo izskatu, garāmgājēji nemeta man pie kājām sīknaudu. Izkāpjot no pārbāztā vilciena, vairs negribējās neko, bet pēc īsas iegriešanās mājās un kafijas spēki atjaunojās, kopīgi ar pāris cilvēkiem blokmāju pagalmā uz soliņa tika iesaiņota dāvana un devāmies uz pasākuma norises vietu baudīt balzāmu, mūziku un atpūtu pie kamīna. Par ilgu un ievērojamu pasākuma daļu izvērtās mājupceļš, kurā kopīgā eksperimentu ceļā tika pārbaudītas ādas jakas sildošās īpašības un svārku un zeķu pavisam nesildošās. Pēc šīs odisejas līdz apmēram sešiem rītā šodien biju spējīga tikai pārtraukt savas darba gaitas un saņemt algu, pēc tam dodoties ar tikpat saaukstējušos draudzeni kā es uz bāru, kurā ik pēc piecām minūtēm nodzisa elektrība, uzņemt balzāma devu.

Tā nu, lūk. Un tagad esmu tik nogurusi, ka pat domāt īsti nespēju. Un labāk nevajag.