Radinieku spietā krogā lietotais alkohols sāk pamest sistēmu, tagad man priekšā krūze kafijas, tiramisu un dažādas sīkas pārdomiņas par tēmu "kur doties un kam atdoties". Sajūta, ka viss, ko šovakar darīšu, izejot kaut kur ar pieejamajiem draugpaziņām un paziņdraugiem būs tikai no sērijas "uzkrāsot lūpas, uzsist stāvus žaketes apkaklīti un iestīvināt smaidu, lai neburzās". Fiziski jūtos mazliet kā apkošļāta ābola miziņa, un varbūt jau vērtīgāk būtu palikt mājās un noskatīties kādu filmu, kuras man neskatītas iekrājušās biezā slānī, bet tad atkal varētu sākties balzāma pudeles tukšošana vienatnē un uzmākties vēl kāds infinite sadness un sākt kaut kādas banālas pašžēlošanas pa galvu grozīties.

Ar rītdienu gan viss skaidrs - būs ami, būs balzāms un būs labi.