Ja pirmdienas vakarā notiek izklaides ar alu, lētiem vīniem un balzāmu, un maldīšanos tumšā gravā, tad otrdienas lekcijas nav iespējams līdz galam izturēt, un nepieciešams kāpt vilcienā kopā ar Henriju, Džūnu un Anaisu un doties mājās.

Neviens nav lasījis manu nerediģēto variantu, neviens pat nav tik daudz pamanījis kā manu izteikumu un rīcības mūžīgo nekonsekvenci, pēc kuras varētu secināt, ka tie visi kā viens ir nepatiesi. Es esmu tukšs trauks, un reizēm piepildu sevi ar emocijām kā ar šķīstošo kafiju, pēc kuras izdzeršanas pat biezumi nepaliek, atstājot mani sava tukšuma pilnībā, un vienmēr esmu uzskatījusi cilvēkus (varbūt ar retiem izņēmumiem) par līdzekli, nevis mērķi, un dirsā tevi, Imanuēl. Man spēlēties patīk. Un naivi zilas, izteiksmīgas acis brīnišķīgi palielina spēlīšu efektivitāti.

Cenšos izpētīt, cik ilgi var dzīvot tikai ar vienu dziesmu. Šķiet, ka ilgi. Un tagad mazliet gribas smaidīt, vēl mazliet vairāk nāk žāvas, jāiet gulēt.