SKOTIJAS pār[ap]domas -12-
Šo ierakstu rakstu jau otro reizi, jo iepriekš stulbie draugi mani izlogoja laukā un garais ieraksts neiesūtījās. Joprojām esmu dikti nikna par to. Un šis jau vairs nav tik skanīgs kā iepriekš.

Vējš pagājušajā naktī mani tā biedēja, ka likās manu logu atraus vaļā un mani pašu aizraus prom. Likās, ka vējš ir tik alkatīgs un tik vēlmju pilns mani nolaupīt, ka bija gatavs izgāzt logu. Un es biju pārāk slinka, lai nakts vidū ietu pie loga, lai to kārtīgi nevis pusmastā atstātu aizvērtu. Tā vietā es gulšņāju un baiļojos, cerot, ka vējš netiks iekšā. Viņš nolaupīja manu pavasari. Rīma!
Vēl vējš vakar nozaga internetu. Man gribējās atraut visus logus vaļā, lai caurvējā ļautu internetam vazāties pa māju un tad ieslodzīt to tikai savā istabā. Ja ar spaini neatnest, varbūt ar caurvēju Tad viss internets piederētu man vienai un nebūtu jādalās ar skaļo itālieti vai nesaprātīgajiem pļutkiem *ļauni smiekliņi*

Lai gan man nevajadzētu pīkstēt, jo iespējams vējš izglāba manu matu dzīvību, bet iespējams tā bija veiksme. Ejot mājās no skolas es pie gājēju pārejas luksofora aizsapņojos par kārtējo putnu ķezas tēmu. Es pēdējā laikā bieži domāju par putniem - par to, cik skaisti viņi planē pa un pret vēju, par to, ka cilvēkiem ir jāpaļaujas uz veiksmi, lai netiktu apķēzīti. Iedegoties zaļajai gaismai, es sākumā to nepiefiksēju, gandrīz nokavēju to, knapi tiku pāri ielai un nākošo zaļo gaidīt negribējās, jo vējš bija traks un centās mani aizpūst prom. Tā nu es tiku ar nokavēšanos pāri ceļam un palūkojos augšup, kur man garām lidoja kaija, un tieši tajā brīdī atskanēja kluss purkšķis un pļeka uzsāka savu lidojumu. Es jau sabijos, bet pļeka nokrita kādu pusotru metru uz priekšu no manis. Man atlika vien priecāties, ka neesmu apšķaidīta, un nespēju saprast, kam būtu jāpasakās - vējam, kurš aiznesa cūcību prom, vai man, ka nejauši aizsapņojos, jo tieši tik īss sprīdis mani šķīra no cūcības.

Ejot uz skolu manu taisno ceļu iztramdīja kāda mašīna, kura izbrauca no sānieliņas. Mirkli stāvēju gaidot, kad tā aizbrauks, tad apnika un pacēlu acis no zemes, lai redzētu kur iet, lai apietu autiņu. "Hey there sexy!" izdzirdēju džeka balsi un palūkojos, kas mani bija uzrunājis - mašīnas šoferis bija atvēris logu un nu lūkojās uz mani. Es novīpsnāju un uzsāku savu ceļu apkārt mašīnai, lai dotos tālāk uz priekšu. "Give me your phone number!" balss nu jau man aiz muguras atkal izskanēja. Es pagriezos pret šoferi ar "Wtf!" sejas izteiksmi, kuru pēc tam nomainīju uz "You must be kidding, right?" sejas izteiksmi. Novīpsnāju tik spēcīgi, ka gandrīz puņķi no deguna izsprāga, un pagriezusies devos ašā solī tālāk prom.
Vai patiešām sievietes uzķeras uz tādām jēlībām? Ja tā, tad es nudien nebrīnos, ka Dundee ir pilns ar četrpadsmit gadīgām māmiņām. Ja nebūtu meiču, kuras uz ķeras uz tik viegliem āķiem, nebūtu džeku, kuri šos āķus izmestu. Naivi, neapdomāti, blondi! Vai tas norāda uz to, ka Latvijā sievietes ir saprātīgākas un tāpēc vīrieši neizrāda savu uzmanību, jo zina, ka gultā tik viegli neievilkt?

"Hi, how are you?" Charlie asked and looked at us all.
"Fine, thanks!" Everyone said but I kept silent. I know that this question is asked and the answer is well known before, this is just ordinary phrase which is used in every-day situation however I don't like these kind of phrases - if you don't want to know then just shut up and don't say anything at all. I couldn't live all my life in such place so full with ignorance - how would you know when person really want to know how are you and when to use usually used answer?
Suddenly Charlie was near me and our eyes met.
"And how are you?" he asked me because probably saw that I didn't answer. I didn't know what to say - to use the phrase or tell the truth and if I choose second possibility what is the truth?
"Ou, I'm sleepy!" I said and it was true because I woke up hour before alarm clock. I took my eyes off him and looked at girls near me - they were starring at me like I just did something terrible. I started to feel uncomfortable but Charlies voice woke me up.
"You are probably the honest person, aren't you?" he smiled and opened doors in front of me. I felt how hot wave shivers all over my body. After few steps down the stairs I realized that I haven't asked him the same. So I asked him and almost prepared myself on getting back again this one (or sometimes two) word phrase but that wouldn't be Charlie if he didn't surprise me. He started to tell us a story about how usually unlucky he is and in days like these when something good happens he can't believe it. I relaxed and enjoyed his story. He IS funny!
* * *
"Do you have any questions?" Charlie asked looking at students in his tutorial class. I was sitting in last row alone and hiding behind other student backs. I didn't want to talk. It was just one of those days when I wanted to be invisible. Usually it worked but it didn't work on Charlie. After few seconds of silence he moved his chair on wheels so he can see me sitting there - in the back row of the class, alone and trying to avoid other eyes. I was writing something in my note-paper.
"I remember you. You are the girl I discriminated!" he remembered and smiled. I looked into his eyes and felt how my cheeks started to burn and I knew then my face was red. I felt confused and suddenly my palms started to sweat. I almost choked trying to ingest all that saliva that appeared in my mouth.
"Yeah, and I am still confused about that!" for my surprise my voice sounded calm and tricky. This joke became very popular between us a week ago when he said to all student to come down and get lecture materials however when I got there he looked at me and said: "I didn't say you can take one" his voice sounded more foxy than usual and I smiled. "Are you discriminating me?" I asked and pretended to look upset and surprised. "Yes, I am!" he answered and my hand was lurking to take materials. "You are mean!" I answered and giggled "Yes I know!" he answered and looked at my hand. I smiled back with the same foxy smile he gave me an said: "I am not taking one but three! Thank you!" I took three materials, turned back on him and went to my seat. Since then this was our joke - him discriminating me through a joke and me answering stupidly.
"So do you have any questions?" he asked me and moved closer
"As I told you yesterday I will be coming to revision tutorials in order I find something necessary. Because for now I don't have questions." although I knew my face was red and my cheeks burned as hell I sounded calm, relaxed and cunning. He continued to smile and I smiled as well. After few second he remembered one story about psychological contract and started to tell us about that however his maneuver relaxed me and last part of tutorial I felt very comfortable, I didn't wanted to hide anymore. My head was lurking between other student backs in order to get noticed to show that I am at the back row but I am there.

Lai no cik kolosāliem pasniedzējam man bija tas gods un prieks šeit mācīties, tomēr visvairāk man pietrūks tieši Čārlijs. Ne velti viņš šogad ieguva inovatīvākā pasniedzējā titulu (šeit studenti balso par pasniedzējiem nominējot un apbalvojot 3 kategorijās), ne velti viņš ir vienīgais pasniedzējs, kurš atvadoties no mums un novēlot veiksmi eksāmenos tiek pie sirsnīgiem aplausiem. Viņa lekcijās allaž var pasmieties un viņš tik aizraujoši stāsta. Uii, Latvijai līdz šādam līmenim diemžēl ir vēl TĀLU jāmācās. Man pietrūks aktīvās domāšanas, jo šeit teoriju ir jāpielieto praksē risinot visādas iespējamās dzīves problēmas, ar teoriju liek skaidrot savus argumentus, kamēr Latvijā tu tikai zubries teoriju nemaz dažkārt nesaprotot, kā to pielietot praksē. Tā man visvairāk pietrūkst - domāšanas outside the box. Un vēl es zinu, ka nespēšu nosēdēt pusotru stundu garlaicīgā lekcijā, jo visas pēc šādām lekcijām tādas liksies, kamēr šeit jānosēž tikai stunda (kopā ar starpbrīdi, lai aizietu uz nākošo kabinetu).

Čārlijs disertāciju salīdzināja ar būšanu stāvoklī. Tev ir 9 mēneši, lai tam sagatavotos, tomēr pirmajos trīs tu pat iespējams vēl nenojaut, ka kaut kas tevī mainās. Pēc trim mēnešiem, tev rodas sajūta, ka kaut kas nav kā nākas un sāc saprast, ka tas bērns tevī veidojas un aug - palēnām, bet aug. Pēc kāda laika tev uzrodas draugi, kuri arī ir stāvoklī, un jūs runājat tikai un vienīgi par to, kā tu jūties, nākošajā mēnesī tu jau esi tā pieķēries savam bērnam, ka stāsti visiem, cik viņš ir lielisks, tu sāc krist pat savai ģimenei uz nerviem. Tuvojas dzemdību diena un visi no tevis izvairās, jo visiem jau sen apriebies klausīties kā tu stāsti par savu bērnu. Un tad viņš piedzimst. Tu jūties atvieglots un noguris, bet priecīgs, ka tas viss beidzies. Pēc brīža tu saproti, ka tev ar draugiem vairs nav ko runāt, toties tava ģimene sāk atkal tevi pieņemt. Sava taisnība jau ir!

Kaimiņu būšana numur "pārāk daudz, lai saskaitītu": itālietes māte ATKAL ir ciemos. Šoreiz dīvainā kārtā liekas, ka viņas ir skaļākas nekā parasti. Lai gan viņa ir šeit tikai 3 dienas, liekas, ka pagājusi vai vesela mūžība. Palēnām gatavoju piezīmju lapiņu dušai draudot izslēgt dušai elektrības pogu laukā, ja kāds ies šodien pēc 11pm vai rīt pirms 9am mazgāties. Man rīt ir pirmais eksāmens un nemaz negribas par to domāt, jo no tā sāk griezties vēders. Ja kāds iztraucēs manu saldo miegu, es nežēlošu miega enerģiju, lai atriebtos. Ja nedomā par citiem, kāpēc man jādomā par viņiem? Right?
Un pats "foršākais" - šorīt itālietes māte iegāja dušā un izdomāja palūgties arī tur. Man likās, ka kāds manā galvā dūc. Man gribējās izurbt kulaku cauri sienai un likt viņai apklust. Žēl, ka aiznākošnedēļ Kriss (mājas saimnieks) nāks apskatīties istabu, lai pārbaudītu, vai sienā nav caurumu. It's like he know...

a) mācoties šeit esmu piemirsusi latviešu valodu un daži vārdi jāmeklē angļu-latviešu vārdnīcā, so nepiekasieties, ja gadās stulbas kļūdas
b) rakstot šo ierakstu latviski man aizmirsās angļu valoda un nespēju vairs normāli neko uzrakstīt, so nepiekasieties, ja gadās stulbas kļūdas

Novēliet man veiksmi eksāmenos!
Visiem studentiem, kuriem tuvojas sesijas - sveicieni sesijā un, lai veicas!