Pār[ap]domas -11-
Sensus amittitur!

Nedēļu pirms decembra iesākšanās manī bija uzradies kāds spēcīgs Ziemassvētku noskaņojums, kurš lika pagatavot angļu Ziemassvētku pudiņu, piparkūku mājiņu un lielu lērumu nenormāli gardā olu liķiera. Visu adventes laiku mans noskaņojums nemainījās, tomēr sajūtas kaut kā sāka mainīties rītā, kurš nesa vakara apdāvināšanas vēsmas. Šķiet, ka tajā brīdī kaut kas kur pagaisa un mans noskaņojums līdz ar to. Iespējams, ka kādam mana noskaņa bija nepieciešama vairāk nekā man pašai, un tomēr visi gatavošanās darbi vairs nelikās tik priekpilni kā mēnesi iepriekš. Tiesa, Ziemassvētki nosvinēti godam un mīļie cilvēki mani apdāvināja ar tādām dāvanām, kuras tiešām man bija nepieciešamas. It kā kāds būtu zinājis un pateicis, bet iespējams vienkārši esmu pati kādās garās sarunās it kā starp citu savas vēlmes izteikusi. Kas zina... un vairs nav jau tik svarīgi, jo svētki ir galā un jāgaida jauni.

Un līdz ar tiem manī raisās jaunas sajūtas - palikt mājās un sagaidīt jauno gadu kā gadus iepriekš vai doties jaunu piedzīvojumu meklējumos? Ir forši pasēdēt mājās kā bekai un nekur nevazāties, jo tad var iedzert šampānieti un nebēdāties, ka kāds redzēs tavas kristāliski apreibušās acis (nav jau tā, ka es tā daru, tas tā vispārīgi izsakoties), līdzās tualete, ja savajagas, ēdienu pilns galds, jauka kompānija un sarunas, bet galvenais - tu esi siltumā un, ja paliek par vēsu, pieliec malku un būs siltāks. Ejot kur citur kompānija var izklīst vai atrast citus paziņas, kurām stāvot līdzās jutīsies neērti un stulbi smaidīsi, jo nezināsi, ko teikt, un līdz ar to tāpat izskatīsies stulbi it kā būtu apdzēries; būs sasodīti auksts (vismaz tā sola ziņās), nebūs ko ieēst, nebūt kur nokārtoties, ja savajadzēsies. Un kur slēpjas prieks vazāties apkārt? Ja uguņošanu esi redzējis simt reižu un viņas tāpat reti kad atšķiras - ja esi redzējis vienu tādu, par kuru teikt "Wow!", tad citas liksies kā pelēkas pīles, kurām vēl daudz un ilgi jāaug, lai izaugtu par gracioziem gulbjiem.

Laikam šogad neesmu bijusi paklausīja meitene, jo no Ziemassvētkiem man atsākušies briesmīgie murgi. Reiz es sapņoju ko par loka šaušanu, kur es cīnījos pret briesmīgiem troļļiem. Murgam iespējams pat nebija nekādas vainas, ja neskaita to, ka mans ķermenis laikam tik ļoti bija iesprindzis visā redzētajā, ka vēl nedēļu nespēju atkauties no to muskuļu sāpēm, kuri tika izmantoti loka šaušanā. Tiesa, kā tas nākas, ka sapnis ienāk realitātē?

Vai Tev ir tā gadījies, ka sapnī nosapņotais piepildās vai ir kādas fiziskas sekas pēc tā?